Noams Čomskis: Republikāņi ir radikāli dumpinieki

фото

Ekskluzīvi | 2013. gada 25. oktobrī plkst. 14:01

Lūk, jūsu citāts! "ASV ir viena partija – biznesa partija. Taču tai ir divas frakcijas: demokrāti un republikāņi. Tās mazliet atšķiras, taču tām ir līdzīga politika. Un esmu opozīcijā šai politikai, tieši tāpat kā lielākā valsts iedzīvotāju daļa." Vai mēs varam runāt par to, ka ASV zaudē pasaules ekonomiskā līdera pozīciju un lielākas iespējas parādās Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstīm?

Šim citātam ir apmēram 50 gadu, un tas īpaši neatbilst šodienai. ASV arī šodien ir vienas partijas sistēma, pamatā tieši tāpat ir biznesa partija. Taču tai vairs nav divu frakciju. Ir viena frakcija – demokrāti. Taču tie ir tiek, kurus agrāk dēvēja par "modernajiem republikāņiem". Bieži var dzirdēt, ka to nav, taču tie ir – tā ir demokrātu kustība. Pēdējā laikā abu partiju intereses ir kļuvušas vairāk labējas. Republikāņi ir kļuvuši tik labēji, ka vispār vairs neizskatās pēc politiskas partijas. Viens no ietekmīgākajiem konservatīvajiem komentētājiem Normans Ornšteins mūsdienu republikāņus dēvē par "radikālajiem dumpiniekiem", kuri atsakās piedalīties parlamenta politikā un kuriem ir raksturīga paviršība un zināšanu trūkums. Republikāņi ir kļuvuši par ļoti turīgu uzņēmēju partiju, kuri nespēj iegūt vēlētāju balsis.

Lai atjaunotu savu spēku, partijai bija jāmobilizē slāņi, kuri partiju atbalstīja līdz šim. Piemēram, reliģiozi noskaņotus cilvēkus. Ja nekļūdos, aptuveni puse ASV iedzīvotāju uzskata, ka pasaule tika radīta pirms aptuveni diviem tūkstošiem gadu. Partijai bija jāmobilizē ASV dienvidi, kuri vēl joprojām jūtas kā pilsoņu karā. Pēdējās vēlēšanās par republikāņiem balsoja visi pilsoņu kara pārņemtie Dienvidi. Bet seksuālo minoritāšu politika! Tā jau sen ir sašķēlusi valsti! Partijai bija jāmobilizē ASV nacionālisti, kuri vienmēr ļoti sāpīgi uztver mēģinājumus kaut ko atņem un aicina cīnīties ar ieročiem rokās.

Visi šie cilvēki vienmēr ir atbalstījuši republikāņu, taču nav bijuši patiess politisks spēks. Tagad viņi ir partijas balsts. Viņus nespēj kontrolēt ne valdība, ne biznesa pasaule. Rezultātā republikāņu elite un biznesa pasaule Pārstāvju palātā, kas uz laiku bija apturējusi valdības darbu, uzstājas pret republikāņu ētiku.

Jā, viņi vienojās, taču problēmas turpināsies. Vai tas ietekmēs ASV situāciju pasaulē? Protams. Kāds ietekmīgs Ķīnas politologs jau paziņoja, ka sabiedrību nāksies deamerikanizēt, ja ASV neiemācīsies uzvesties civilizēti. Es vēlos teikt, ka viss patiešām ir ļoti nopietni.

Ja jūs palasīsiet jaunāko "Foreign Affairs" numuru, tad atradīsiet lielu rakstu par to, kā Vašingtona atsakās piedalīties starptautiskajos līgumos – tas sākās jau Ronalda Reigana laikos. Autors norāda, ka problēma ir valdības pamatprincipos. Pasaule attīstās, izstrādā likumus, taču ASV šajā procesā nespēj piedalīties, jo nespēj pieņemt šo izmaiņu būtību. ASV aktīvi izolējas no apkārtējās pasaules, neskatoties uz to, ka tā vēl joprojām ir visspēcīgākā un bagātākā valsts pasaulē, kurai ir lielas priekšrocības. ASV būs pasaules ekonomikas centrs, ASV apsteigs citas valstis militārā ziņā… Taču valsts zaudē autoritāti. Šāda grīļošanās ir labvēlīga augsne radikālajiem dumpiniekiem – republikāņu partijai. Un tas ir ļoti bīstami gan valsts nākotnei, gan pasaulei.

Piemēram, lielākā daļa republikāņu organizāciju netic globālai sasilšanai vai vismaz tam, ka globālo sasilšanu daļēji ir izraisījusi cilvēku darbību. Proti, šie cilvēki nedarīs neko, lai apturētu iespējamo globālo katastrofu. Ja ASV nekļūs par līderi šajā jomā, vispār netiks izdarīts nekas. Līdzīgi ir ar citām globālajām problēmām. Tas ir ļoti bīstami.

Augustā ASV prezidents Baraks Obama atcēla tikšanos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Kā jums šķiet, vai šo valstu starpā ir iespējams dialogs?

Es nedomāju, ka tur vispār ir reāls konflikts vai vēlēšanās iesaistīties konfliktā. Putina Krievijai pietiek savu iekšējo problēmu. Putinam ir problēmas ar… viņa neparasto valdīšanas metodi - viņš kļūst aizvien autoritārāks, izmanto represīvas metodes… Taču salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm un ASV, Krievija ietur salīdzinoši mērenu pozīciju. Krievija vairāk vai mazāk cenšas ieklausīties pasaules sabiedrības, tostarp ASV viedoklī. Taču tas ir otršķirīgi. Krievija nekad nav bijusi ar ASV salīdzināma superlielvara. Nekad.

Putins ir teicis, ka tam, kas nenožēlo PSRS sabrukumu, nav sirds, taču tam, kas vēlas tā atjaunošanu, nav prāta. Vai Putins varētu atjaunot PSRS?

Atjaunot PSRS? Es nedomāju, ka viņam ir kaut kādas izredzes. Neatkarīgās valstis, kas kādreiz bija PSRS sastāvā, ar visiem spēkiem pretosies. Krievija varēja izveidot Padomju Savienību no Otrā pasaules kara pelniem, taču tie laiki ir garām. Citas valstis nekad nekļūs par Padomju Savienības daļu, kā tas bija iepriekš. Nu, iespējams, varētu būt kāda brīva alianse.. konfederācija. Nekas vairāk.

Vai ir gaidāmas izmaiņas pasaules kārtībā? Vai var rasties kaut kas patiešām jauns?

Zināmas pārmaiņas jau notiek. Mēs jau mazliet runājām par ASV lejupslīdi. Tiesa, šī lejupslīde turpinās jau kopš 1945.gada. Otrā pasaules kara beigās ASV bija savas varas zenītā. Spēcīgākas par jebkuru citu valsti. Vairāk nekā puse visu pasaules bagātību bija koncentrētas ASV. Valsts gan ekonomiski, gan iekšpolitiski ieguva no kara: Lielās depresijas beigās ražošanas līmenis palielinājās četrkārt, bija gaidāms ilgs izaugsmes periods… Otrkārt, ASV bija drošībā. ASV bija visai racionāli plāni, kuri var patikt vai nepatikt, proti, kontrolēt visu pasauli. Taču pēc dažiem gadiem šie plāni sāka brukt..

1949.gadā Ķīna ieguva neatkarību. ASV politiskajā diskursā to dēvē par "Ķīnas pazaudēšanu". ASV tas izraisīja rūgtus pārmetumus un vainīgā meklējumus. Var pazaudēt tikai to, kas tev pieder. Tādējādi bija uzskati, ka ASV ir tiesības kontrolēt Ķīnu. Taču tā kļuva par neatkarīgu valsti. Turpmākajos gados atjaunojās arī citas industriālās lielvalstis. Trešās pasaules valstīs sākās dekolonizācijas process, pasaule kļuva plašāka. 70.gadu sākumā ASV rokās koncentrējās ceturtā daļa pasaules bagātību – tas ir daudz, taču ne vairs 50%.

Jau toreiz pasaule ekonomiskā ziņā bija tripolāra: Eiropa, kas koncentrējās Vācijā, Ziemeļamerika, kas koncentrējās ASV, un Austrumāzija, kas koncentrējās Japanā. Patlaban Japāna un Ķīna ir koncentrējušās Dienvidkorejā. Tādējādi pasaule kļuva daudzveidīgāka, tagad – vēl jo vairāk. Un neapšaubāmi tā būs arī turpmāk.

Vara pasaulē kļūst aizvien daudzveidīgāka. ASV vēl joprojām ir pārāka par citām valstīm, piemēram, militārajā jomā vai ekonomikā. Taču tajā visā ir lejupslīde. Daļēji tāpēc, ka zeļ pašpārvalde. Līdzīgi ir arī Eiropā. Pēdējos gados kopš finanšu krīzes sākuma tā sevi ir novedusi līdz diezgan postošai politikai. Stingrās taupības politika, kuru galvenokārt pieprasa Vācijas centrālā banka, Eiropu ir jūtami vājinājusi, Pat Starptautiskais Valūtas fonds ir atzinis, ka stingrās taupības politika ir postoša, īpaši Dienvideiropā. Taču neskatoties uz to, Eiropa ir bagāta un attīstīta, tā turpinās ieņemt vadošu lomu globālajā politikā. Iespējams, mazliet krītoties ietekmei. Attīstās Dienvidaustrumāzija – Ķīna, Japāna, Dienvidkoreja, Taivāna. Es pat teiktu, audzē muskuļus.

Taču neaizmirsīsim par Latīņameriku. Tai sen neviens nav pievērsis uzmanību un to pilnībā kontrolē ASV. Taču patlaban Latīņamerika no šī stāvokļa, pēdējo desmit gadu laikā tur ir notikušas patiešām vēsturiskas pārmaiņas. Latīņamerika ir ceļā uz neatkarību. Pirmo reizi piecsimt gadu laikā! Tā veiksmīgi integrējas, risina savas milzīgās iekšējās problēmas un, visbeidzot, veiksmīgi atdalās no ASV. Lūk, tās ir globālās pārmaiņas, kurām līdzīgas būs arī turpmāk.

Taču pēdējo paaudžu laikā vissvarīgākās pārmaiņas ir bijušas neoliberālās politiskas ietekme. Tās izveidoja iespaidīgu plaisu starp bagātajiem un ļoti nabadzīgajiem. Par to bieži raksta biznesa prese: ASV un Ķīnā ir ļoti smalka robeža starp nenormālu bagātību un nenormālu nabadzību. Tas ir redzams visur, pat attīstītajā rietumu sabiedrībā: no nabadzības cieš jaunieši, strādnieki, vidusslānis. Bet milzīga nauda ir tikai nedaudziem sabiedrības locekļiem. Tikai dažās rokās koncentrētais kapitāls kopā ar ekonomisko un politisko stagnāciju – lūk, tā ir pasaules galvenā problēma šobrīd. Tas arī izraisīs nopietnas globālās pārmaiņas. Tas ir izriet no tā saucamā "brīvās tirdzniecības līguma". Nav nekāda līguma par brīvo tirdzniecību. Tā ir kļūda. Taču ir svarīgi saprast, ka brīva kapitāla kustība nav brīva darbaspēka kustība. Taču tas ir pretrunā tradicionālai liberālajai domai.

Ādams Smits runāja par brīvu darbaspēka kustību – tas ir brīvās tirdzniecības pamats. Taču mums tā nav. Pat otrādi – imigrācijas likumos tiek iekļauti stingri ierobežojumi. Vienlaikus kapitāla kustība ir neierobežota un brīva. Visi šie līgumi ir veidoti, lai palielinātu vienās rokās koncentrēta kapitāla varu. Tas ir vērsts uz pārējās pasaules lejupslīdi. Tās ir globālās pārmaiņas, taču par tām reti runā.

Vai emigrāciju vai nodēvēt par brīvu darbaspēka kustību? Brīva darbaspēka kustība ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem.

Kustību savienības iekšienē – jā. Tas ir solis uz priekšu. Taču tas nenozīmē, ka Turcijas vai Dienvidāfrikas iedzīvotāji var tikpat brīvi meklēt darbu..

Vēl viens jūsu citāts: "Cilvēces eksistencei ir divi draudi: atomkarš un ekoloģiskā katastrofa. Mēs skaļi tam tuvojamies." Tā ir joprojām?

O, jā. Ekoloģiskā katastrofa vispār nav strīdus avots. Pavisam nesen Starpvaldību klimata izmaiņu ekspertu grupa publicēja savu ziņojumu, kurš bija daudz emocionālāks nekā iepriekšējie. Parasti šī organizācija ir daudz konservatīvāka.

Savukārt kodolkara iespēja ir nopietns drauds mums visiem. Neteikšu, ka riski pieaug, tie ir pastāvīgi.

Komentāri