Enefit pārstāvis: Konkurence atvērtajā tirgū nebūs tik aktīva, cik varētu būt citos apstākļos

фото

Ekskluzīvi | 2014. gada 13. februārī plkst. 15:50

Esošā situācija Latvijas elektroenerģijas tirgū ir radījusi, ka pēc tirgus atvēršanas konkurence tajā nebūs tik aktīva, kā varētu būt, intervijā mixnews.lv atzina SIA "Enefit" valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers.

"Enefit" ir izteikusies, ka nepiedalīsies elektroenerģijas tirgū mājsaimniecībām, jo saskata nepilnības likumdošanā un ir problēmas ar elektrības piegādēm no Igaunijas. Bet vai tomēr nevēlēšanās piedalīties nav saistīta ar to, ka neredzat iespēju gūt pietiekami lielu peļņu?

Protams, tas ir saistīts ar mūsu biznesa plāniem, iespējām un ieguldījumiem, kas ir jāveic, lai sāktu darbību Latvijas elektroenerģijas tirgū. Ja nav pārliecības, ka izdosies gūt peļņu vai arī tā būs proporcionāli neliela, tad, protams, ir jāpieņem atbilstošs lēmums.

Bet tieši tā: galvenie mūsu nepiedalīšanās iemesli ir vairumtirdzniecības problēmas, pārrobežu riski, kas saistās ar elektroenerģijas plūsmu no Skandināvijas un Igaunijas uz Latviju un Lietuvu, un, otrkārt, likumdošanā iestrādātās prasības, kā ir jāapkalpo klienti.

Elektroenerģijas vairumtirdzniecības problēmām Baltijā ir divi aspekti. Pirmkārt, starpsavienojums starp Igauniju un Latviju nav pietiekoši jaudīgs, kas veido cenu atšķirību. Salīdzinot piedāvājumus mājsaimniecībām Igaunijā un Latvijā, starpība faktiski ir maksa par to, ka enerģija nevar brīvi nokļūt Latvijā. Biržā, arī "Nord pool spot" elektrība no lētākā cenu apgabala plūst uz dārgāko cenu apgabalu. Vēsturiski Skandināvijā ir lētākais cenu apgabals, Igaunija nu jau ar diviem kabeļiem "Estlink 1" un "Estlink 2" ir savienota ar Somiju, un viņiem ir piekļuve Skandināvijas lētākajai enerģijai. Mūs tas ietekmē tik lielā mērā, cik kabelis, kas savieno Igauniju un Latviju, ļauj enerģiju vienā stundā pārvadīt no ziemeļiem uz dienvidiem.

Otra problēma ir tā, ka pārvades maksa, kas tiek iekasēta robežas, svārstās katru stundu un ir grūti prognozējama. Proti, "Augstsprieguma tīkli" nav izveidojuši mehānismu, kas ļautu tirgotājiem samazināt riskus un piefiksēt šis cenas. Elektrības pārvades maksa rodas tad, ja starpība starp cenu apgabaliem biržā ir lielāka nekā nulle, proti, tie ir izdevumi, lai elektrību pārvadītu no vienas valsts uz otru.

No 2013.gada 13.jūnija, kad atvēra Latvijas spot tirgu, faktiski mēs zinājām elektroenerģijas pārvades maksu dienu uz priekšu. Tas nozīmē, ka veidojot klientam piedāvājumu gadam vai diviem, mēs zinām, kāda ir biržas cenas enerģijai, bet nezinām, kādi ir izdevumi, lai to no tuvākās biržas nogādātu Latvijā. No 1.janvāra ir iespēja piedalīties "Augstsprieguma tīklu" rīkotajās izsolēs un iegādāties pārvades jaudas ļoti nelielam apjomam gadu uz priekšu un vidēji lielam apjomam mēnesi uz priekšu. Proti, mēnesi uz priekšu mēs cenas zināmā mērā šobrīd varam piefiksēt.

Izklausās, ka šādas darbības ir līdzīgas īstām spekulācijām?

Jā, ja mēs strādātu ar produktiem, kas balstīti uz fiksētu cenu, mēs būtu spiesti strādāt uz pieņēmumu bāzes, tāpēc 2013.gada septembrī "Enefit" pieņēma lēmumu fiksētas cenas produktus ne Lietuvas, ne Latvijas tirgū vairs nepiedāvāt.

Kādi būtu priekšnosacījumi, lai jūs tomēr sāktu darbu mājsaimniecību tirgū?

Nenoliedzami, mēs redzam, ka arī Igaunijas tirgū populārāki ir fiksētas cenas produkti. Tas nozīmē, ka, piedāvājot uz biržas cenu balstītus produktus, mēs darbojamies ļoti specifiskā nišā. Lai būtu vērts sākt darbību, būtu jābūt fiksētas cenas produktam, kas ļautu uzrunāt visu sabiedrību.

Tāpat mēs gribētu, lai iespējami brīvāk varētu izvēlēties klientu apkalpošanas modeli, proti, vai mēs varam veidot izvērstu interneta platformu, neveidojot zvanu centru, vai arī mums tas ir jānodrošina; vai mēs varam piedāvāt dalītus rēķinus un piedāvāt klientam zemāko cenu, vai arī mums šie riski ir jāieliek savās cenās.

Jāsaka, ka faktiski lielākā daļa no tā, kas ir jānodrošina tirgotājam, ir sadales tīkla apkalpošanas jautājumi. Mēs uzskatām, ka būtu efektīvāk būtu, ja klientu centru centralizēti uzturētu "Sadales tīkls". Nenoliedzami, ja tirgū ienāktu daudz tirgotāju, kas veidotu klientu apkalpošanas centrus, izdevumi tiktu iekļauti cenās, un sabiedrībai tas maksātu dārgāk.

"Sadales tīkla" Klientu līgumu direktors intervijā mixnews.lv gan teica, ka tirgotāji var saviem klientiem norādīt viņu kontaktu numuru.

Likumdošanā tas tā nav rakstīts. Protams, "Sadales tīkls" turpinās atbildēt uz avārijas zvaniem, rūpēsies par atslēgumiem, vadiem. Viņi uzturēs avārijas situāciju numuru. Viennozīmīgi "Latvenergo" jau ir klientu apkalpošanas kapacitāte, tā ir izveidojusies vēsturiski un lielas investīcijas nav vajadzīgas, turpretī citiem tirgotājiem, lai nodrošinātu tādu pat servisa līmeni, ir jāiegulda salīdzinoši liela nauda. Tādēļ, manuprāt, būtu loģiski, ja jaunie tirgotāji konkurētu ar cita veida piedāvājumiem , proti, vai nu ar zemāku cenu, vai īpaši izvērstu interneta risinājumu, bet ne ar zvanu centriem vai klientu apkalpošanas centriem.

Runājot par biržas cenām un fiksētajām cenām, vai ir kāds patēriņa līmenis, sākot ar kuru biržas cena ir izdevīgāka?

Biržas cenai nav saistības ar elektrības patēriņa apjomu mēnesī, tā var būt piemērota gan mazam klientam, gan lielam klientam. Būtiski ir tas, ka cena katru mēnesi mainās.

No teorijas viedokļa ilgtermiņā spot cenas produktam būtu jābūt izdevīgākam, jo šā brīža fiksētas cenas piedāvājums ir tirgotāja nākotnes spot cenu vidējā svērtā vērtība plus riska marža, ko tirgotājs pievieno, lai nebūtu zaudējumu. Tas nozīmē, ka piepildoties pamatscenārijam, kas izveidots ar šā brīža labākajām zināšanām par laika apstākļiem, ražošanas jaudām un iespējamiem remontdarbiem, biržas cenām ilgtermiņā būtu jābūt izdevīgākām. Fiksēta cena ir kā apdrošināšanas polise, kas, visticamāk, ir nedaudz dārgāka, taču izdevīgāka ārkārtas apstākļos, ja, piemēram, ir ļoti sauss pavasaris, ļoti auksta ziema vai kāda stacija ilgtermiņā nestrādā un elektrības cenas aug.

"Sadales tīkla" pārstāvis atzina, ka Latvijā ieviestais viena rēķina modelis ir modernāks nekā Skandināvijā esošais divu rēķinu modelis, taču īsti nav saprotams, kāda ir būtiskākā atšķirība starp to, vai klienti saņem un apmaksā vienu rēķinu vai divus?

Divu rēķinu modelis sadala maksāšanas riskus starp tirgotāju un "Sadales tīklu". Viena rēķina gadījumā likumdošanā ir noteikts, ka tirgotājam ir jāapmaksā savu klientu izmantotie "Sadales tīkla" pakalpojumi, neatkarīgi no tā, vai viņi tirgotājam samaksā vai nesamaksā.

Piemēram, ja klienta rēķinā maksa par elektrību, sadali, OIK, PVN ir desmit eiro, tad tirgotāja ("Enefit") daļa ir trīs eiro, bet atlikušie septiņi ir summa, kas "Enefit" būtu jāsamaksā "Sadales tīklam", VID neatkarīgi no tā, vai mūsu klients ir laicīgi apmaksājis rēķinu, vai nē. "Latvenergo" ir uzņēmumu grupa, kurā ietilpst gan "Sadales tīkli", gan "Latvenergo" kā tirgotājs, un viņiem finanšu rezultāts nemainās no tā, vai ir viens apvienots rēķins, vai nē. Savukārt citam tirgotājam visi desmit eiro ir zaudējumi, bet "Sadales tīkls" šo naudu iegūst jebkurā gadījumā.

Komentāri