Igors Buimisters: Bankām nekad nav jāiejaucas politikā, Mixnews.lv

Igors Buimisters: Bankām nekad nav jāiejaucas politikā

фото

Ekskluzīvi | 2015. gada 10. februārī plkst. 10:05

AS „TRASTA KOMERCBANKA” (TKB) Padomes priekšsēdētājs Igors Buimisters radio Baltkom – par politiku, banku darbību, uzturēšanās atļaujām Latvijā, sankcijām un TKB Smart-club.

Jūs bijāt pie mums uz interviju pirms divām nedēļām, kad atvedāt TKB Smart-club viesi, krievu politologu Staņislavu Belkovski. Atgādināsim radio klausītājiem par Smart-club. Kas tas ir par projektu? Kas par viesiem? Kā Jūs viņus izvēlaties?

Smart-club – tas ir nekomerciāls projekts, kas radās diezgan nejauši. Klubs aicina draugus un cilvēkus, kas izrāda interesi, tāpēc arī nosaucām to par „gudru”. Mēs pulcējamies reizi mēnesī privātā kluba „Churchill” telpās, kas arī pieder TKB. Pie mums nāk uzņēmēji, dažreiz politiķi. Mēs neklausāmies lekcijas par vēsturi, bet drīzāk lekcijas par mūsdienām, piemēram, par politisko situāciju Krievijā, Ukrainā. Iespējams, būs viesi arī no citām valstīm. Mēs aicinām arī māksliniekus, rakstniekus. Pie mums viesojās lieliskais Jevgēņijs Griškovecs, kas, demonstrējot savu izrādi Dailes teātrī, atbrauca arī pie mums un nolasīja pavisam jaunu monologu, kura pirmizrāde būs tikai aprīlī. Bija arī Goša Kucenko, bet vēl pirms Smart-club izveides viņš vienkārši uzstājās mūsu viesiem slēgtā pasākumā. Laikam jau tad arī man radās ideja aicināt cilvēkus, kas daudziem varētu būt interesanti. Pagaidām viesus izvēlos es, taču ir cilvēki, kurus es nezinu, bet viņi var būt interesanti gan man, gan arī viesiem. Tāpēc mēs veidojam anketu kluba draugiem un apmeklētājiem par to, ko viņi vēlētos redzēt.

Vai Jūsu klubā ir cilvēki no valdības (klausītāja jautājums)?

Dažreiz ir, bet šie cilvēki vienmēr ir bijušie politiķi, vai arī aizgājuši no politikas uz laiku. Speciāli mēs politiķus neaicinām, viņi var tikai dot mājienu, ka arī vēlētos piedalīties. Durvis ir vaļā.

Kāpēc Jūs neaicināt politiķus? Tas ir princips?

Nē, es to daru sevis dēļ, aicinu draugus, paziņas, kluba biedrus, bankas klientus un ieinteresētās personas.

Proti, var izdarīt secinājumu, ka Jums nav draugu starp politiķiem?

Nē, es vienkārši uzskatu, ka bankām nekad nav jāiejaucas politikā.

Politiskie un ekonomiskie notikumi kaut kā ietekmē dienas kārtību, viesu izvēli?

Nav obligāti, kaut gan viesi atbild arī uz aktuālajiem jautājumiem. Piemēram, bija Leonīds Mļečins – publicists un vēsturnieks. Viņš stāstīja daudz interesantu lietu, kas saistītas ar mūsdienu vēsturi. Politiku viņš komentēja, izsakot savu personīgo viedokli. Bet vispār atskaites no tikšanās reizēm var izlasīt žurnālā „Otkritij gorod” – tas ir mūsu otrais partneris, kas aktīvi palīdz mums pasākumu organizēšanā un interesantu personu aicināšanā.

Parunāsim par politiku kā tādu un jūsu darbības sfēru, respektīvi, par darbu AS „TRASTA KOMERCBANKA” Padomes vadītāja amatā. Kā pēdējie notikumi ir ietekmējuši Jūsu darbu un bankas sektoru kopumā?

Kad valstīs, ar kurām esam kaimiņos un vēsturiski esam pieraduši veidot biznesa kontaktus, notiek bruņoti konflikti... Mums ir daudz draugu un partneru gan Krievijā, gan Ukrainā, patlaban mēs esam šokā pēdējo notikumu dēļ. Protams, aktīva darbība tiek izbeigta. Mēs neizskatām nevienu jaunu projektu ne Krievijā, ne Ukrainā.

Cik ilgi neizskatāt?

Gadu. Es uzmanīgi tam visam sekoju līdzi, bieži lidoju uz Ukrainu. Biju tur pirms Maidana un pēc tā. Arī pagājušajā nedēļā biju Ukrainā, Kijevā.

Kā tagad jūtas Kijevas iedzīvotāji?

Noskaņojums kļūst pesimistiskāks. No sākuma bija optimisms, ka tas vājprāts nevar turpināties ilgi un kāds vienosies. Likās, ka jaunā vara un Krievijas prezidents Vladimirs Putins arī grib mieru. Tas bija pirmajā pusgadā. Tagad, protams, visi redz, ka eskalācija turpinās. Ukrainas elite ir sadrumstalota. Redzams, ka premjers, visticamāk, ir par karu, prezidents grib mieru visai valstij, bet nesaprot, kā to panākt. Viņš taču ir uzņēmējs, bet par profesionālu politiķi kļuva tikai tagad, un viņš nezina, kā atdalīt savu un sabiedrības. Ne pie kā laba tas nenoved. Te arī rodas pesimisms.

Vai sankcijas, kas tika pieņemtas attiecībā pret Krieviju, ir kaut kā ietekmējušas Latvijas banku sektoru?

Mēs redzam, ka viena no Latvijas bankām ir mainījusi ne tikai īpašnieku, bet arī nosaukumu. Tāpēc, protams, ietekme ir. Sankcijas netieši ietekmē bankas: ja klientu aktivitāte samazinās (runa ir par tiem klientiem, kas nodarbojas ar preču piegādi uz Krieviju), tad atbilstoši tam samazinās arī banku sistēmas pelnīšana. Nepieaug ražošanas apjomi – es runāju par pārtikas nozari. Liels drauds arī tranzītam caur Rīgas ostu. Vēl jo vairāk – mēs esam valsts, kas ir pievienojusies sankcijām, tāpēc nekādu priekšrocību no Krievijas puses darbā ar mūsu bankām nav. Krievija to redz tā: ja ES valsts ir pievienojusies sankcijām, tad ar to pagaidām tiek apturēta aktīva darbība. Tas ir skaidrs.

Gada laikā Jūs tam morāli gatavojāties? Vai kaut kā rīkojāties?

Mēs nerīkojāmies tāpēc, ka mūsu darba aktivitāte ar Krievijas biznesu jau sen nav tāda kā pirms krīzes. Turklāt mēs pastāvīgi strādājam pie mūsu aktīvu likviditātes, nodarbojamies ar kredītportfeļa attīrīšanu. Vienkārši teiksim tā, ka bizness neaug. Tam ir jāaug ar katru gadu, taču mums neauga pēdējos gados, tāpēc mēs īpašus pārdzīvojumus neizjūtam. Turklāt es ļoti ceru, ka daudzi krievu biznesmeņi turpinās izvest savu kapitālu un kāpināt darba aktivitāti visā pasaulē, ne tikai Krievijā. Tur bizness mūsdienu izpratnē, kas nav saistīts ar valsti, ar korupciju, praktiski nav iespējams.

Kāpēc?

Nav aktivitātes. Mēs baidāmies kreditēt, nav atrisinātas iepriekšējās krīzes problēmas. Ļoti daudz hipotekāro kredītu netiek apkalpoti, mīkstinošu apstākļu nav, tieši otrādi, baumas liek vispār neizsniegt kredītus. Piemēram, nolikto atslēgu princips, kā izmaiņas uzturēšanās atļauju likumā.

Nolikto atslēgu princips – tas tiešām ir tik bīstams bankai?

Nevis bankai, bet cilvēkiem, kas nevarēs saņemt šos kredītus. Iedomājieties jaunu ģimeni, kas uzreiz pēc universitātes iekārtojas kaut kur darbā, viņiem nepieciešams kopīgs mājoklis un jāveic pirmā iemaksa 30-40%. Tas taču ir nereāli! Kur viņi ņems naudu? Ja valstij būtu jauno ģimeņu atbalsta fonds, lai viņi strādātu šeit, dzemdētu bērnus, attīstītos šeit, maksātu nodokļus, nevis brauktu uz ārzemēm, tad būtu cita lieta. Daļu naudas dod valsts, daļu komercbanka – riski dalās. Tad strādās tas nolikto atslēgu princips. Bet tā otrādi – bankas nedos kredītus bez pirmās iemaksas, cilvēki tos neņems, mājokļi netiks būvēti, celtnieki brauks meklēt darbu citās valstīs. Redziet, cik viss ir saistīts.

Atgriezīsimies pie pasaules notikumiem. Jūs jau teicāt, ka tie ir ietekmējuši banku sektoru, tostarp arī TKB. Vai Jūsu bankas darbībā tiek plānotas kādas izmaiņas? Piemēram, lielāka aktivitāte iekšējā tirgū?

Mēs jau sen to plānojām un sākām darīt. Runa ir par to, ka pēc krīzes Kiprā kļuva skaidrs, ka nedrīkst aizrauties tikai ar nerezidentu piesaisti, jo viņu kapitāli ir ļoti bailīgi, un kādu problēmu iespaidā tie var aizlidot uz citām siltām zemēm. Tāpēc mēs ieviesām iekšējo principu – samazināt daļu nerezidentu un palielināt daļu rezidentu. Viens. Bet tas nenozīmē, ka mēs esam mainījuši virzienu un sāksim nodarboties ar bankas filiāļu atvēršanu visā valstī, lai piesaistītu privātpersonas. Tā nav mūsu metode. Mēs nolēmām ielūkoties pagātnē un atcerēties, kādi bijām pirms desmit gadiem un analizēt, kādi mēs esam tagad. Mēs sapratām, ka neesam mainījušies. Tas man kategoriski nepatika tāpēc, ka pirms desmit gadiem vēl nebija interneta pakalpojumu, kādi ir tagad. Tāpēc mēs pārveidojam savas bankas tehnoloģisko pusi. Uzdevums ir tāds – lai jūsu viedtālrunī būtu visa mūsu banka, lai jūs nedomātu, kā veikt nomaksu, kā uzzināt sava konta stāvokli un tā tālāk. Tas viss ir jāatrisina ar vienkāršu ierīci rokās.

Principā visa banku attīstības ideja ir tajā, ka tās pāries uz interneta vidi. Cilvēks tagad ir tik mobils, bet viņa aplikācijas ir tik vienkāršas, ka viņš var pārvaldīt savu kontu, atrodoties lidostā un gaidot savu reisu.

Jūs sevi pozicionējat kā universālu vai nišas banku?

Mēs sevi pozicionējam kā banku, kas strādā private banking segmentā. Faktiski mēs esam universāla banka, jo mēs varam izpildīt jebkuru bankas pakalpojumu. Bet! Mēs nestrādājam uz klientu piesaisti visā Latvijā. Mums Latvijā ir divas filiāles – Liepājā un Daugavpilī. Centrs – Rīga. Ar to ir pietiekami. Mēs tomēr sevi pozicionējam kā private bank, turklāt esam paplašinājuši šo nosaukumu līdz open private banking. Proti, atvērta, draudzīga banka tam, lai mūsu klients varētu strādāt, neizjūtot problēmas – ne personīgas, ne tehniskas. Ir nopietnas kompānijas, kas no biznesa skatu punkta ir mazas. Bet mūsu uzskats – tas ir spēcīgs vidējais bizness. Un šie uzņēmumi vēršas pie mums. Piemēram, pie mums nāk klienti, kas nebija apmierināti ar apkalpošanu iepriekšējā bankā, bet mēs cenšamies klienta priekšā gluži vai sarkano paklāju izklāt. Tas ir mūsu uzdevums, tā ir mūsu niša. Open private banking. Tostarp arī mūsdienu tehnoloģijām ir jānostiprina mūsu niša. Mums nevajag sacensties ar citām vietējām lielām bankām, kuras ilgi un cītīgi strādā nerezidentu segmentā. Bet mūsu nišai ir tiesības uz dzīvību, tā mums nes naudu, bet ja nes naudu, tad tā ir pareiza.

Mūsu valdība pastāvīgi aizņemas naudu, tostarp arī no komercbankām. Tajā pašā laikā, piemēram, pensiju līmeni, kas veidoja vairāk nekā miljardu latu, sadala starp komercbankām. Vai var eksistēt valstiski komerciāls uzņēmums, kurā akumulētos šie līdzekļi? Vai tas nāktu par labu mūsu ekonomikai? (Klausītāja jautājums)

Tāda banka Latvijā jau bija – Hipotēku un zemes banka. Un kas ar to notika? „Labvēlīgi” bankrotēja. Mūsu valstī diemžēl nemāk apieties ar naudu pareizā veidā. Kāda iemesla dēļ laba ideja bieži vien noved pie bankrota.

Atgriežoties pie tēmas par nolikto atslēgu principu, vai Jums neliekas, ka pirmā iemaksa par dzīvokli 30-40% apmērā ir normāls princips? Daudzās valstīs, uz kurām mēs orientējamies, cilvēki pārsvarā īrē mājokļus. Bet par īpašniekiem kļūst veiksmīgi un ne pārāk jauni cilvēki.

Tas, starp citu, ir dziļš jautājums. Skatieties, no kurienes, piemēram, Vācijā ir daudz īrnieku? Kad Vācija bija sadrumstalota un nokļuva zem Rietumu pasaules (ASV) protektorāta, tika speciāli izveidots Māršala plāns, lai celtu Rietumu Vācijas ekonomiku. Tās bija investīcijas ražošanas bāzē. Bet visi lielie uzņēmumi, kas saņēma Rietumu palīdzību, bija spiesti nodarboties ar sociālo sfēru. Proti, par to naudu tie būvēja mājokļus strādniekiem. Tas turpinājās līdz astoņdesmitajiem gadiem. Pēc tam jau no Rietumiem brīvs Vācijas privātais bizness nolēma šo lietu pārveidot un radās jauns bizness – izpirkt mājokļus no uzņēmumiem. Kompānijas, kas izpirka, īrēja šos mājokļus, nepārdodot tos, jo tie bija vai nu fondu, vai investīciju kompānijas. Tas bija viņu bizness. Attīstības procesa vēsture ir ļoti ilga. Ja runājam par Franciju, tur ļoti daudzi dzīvokļu īpašnieki izīrē savus mājokļus. Bet tas tā saucamās „vecās naudas” dēļ. Uzkrātā nauda tika pareizi sadalīta – mājas netika pārdotas, tās palika mantiniekiem, kuri dzīvoja savos dzīvokļos, savukārt daļu izīrēja. Tāpēc arī ir tik daudz cilvēku, kas īrē. Tās ir pilnīgi dažādas situācijas. Mums ir jauna valsts, nepietiek cilvēkresursu, ir jādara kaut kas cits. Lai arī tas nav īpašums, bet tad izveidojiet fonu investīcijām, kurā īpašnieki izīrēs mājokļus jauniem cilvēkiem pēc īpašas programmas ar tiesībām izpirkt. Ir, kur piestrādāt. Protams, pareizi, kad bankas ņem 30-40% - mēs nenodarbojamies ar labdarību. Mums ir klienti, kas dod savu naudu, lai mēs to pareizi izmantotu. Tā taču nav mana personīgā nauda. Ja es došu kredītus ar 90% un tie nenāks atpakaļ, pretenzijas būs pret mani. Faktiski es būšu atbildīgs par šīs naudas atgriešanu. Tā tam arī jābūt.

Ir vēl viena programma, kas tiek pretrunīgi vērtēta – tā ir uzturēšanās atļauju programma. Daži eksperti uzskata, ka šai programmai var būt nelabojama ietekme uz ekonomiku. Daži uzskata – tieši otrādi.

Kamēr mēs redzam, ka šī programma ļāva Latvijas ekonomikai tikt kaut cik cienījamā līmenī. Investori sāka būvēt mājokļus, cilvēki sāka kalt plānus par šo mājokļu nopirkšanu. Lai arī tie ir atbraucēji, tomēr tas ir pluss ekonomikai. Daudzi apzināti nolemj palikt tieši Latvijā. Jūs domājat, ka pie mums ir tik viegli saņemt uzturēšanās atļauju? Tas ir tik ļoti birokrātisks process, ka man pat mēdz būt kauns klientu priekšā. Ar visu ģimeni viņiem jāparādās reizi gadā, atkal un atkal. Tas, protams, ir neērti tiem, kas konkrētajā laika posmā atbraukt nevar. Bet viņam ir jāatbrauc. Ja cilvēki nopietni attiecas pret šo lēmumu, izvēlas starp vairākām valstīm un izvēlas tieši Latviju savu personīgo iemeslu dēļ. Vairumā gadījumu viņi sāk dzīvot Latvijā vai arī liela daļa ģimenes dzīvo, bet tēvs un vīrs turpina uzturēt savu biznesu un brauc ciemos pie savas ģimenes. Vai arī vasarā viņi te dzīvo. Tie, kas atbrauc uz šejieni pastāvīgai dzīvošanai, veido te savu biznesu. Visi cilvēki ir aktīvi. Viņi atver kafejnīcas, restorānus, veikalus, jaunus biznesus. Es pat zinu, ka pie mums ir izveidota kompānija ar krievu saknēm, kas nodarbojas ar maksājumu karšu emisiju. Cilvēki šeit darbojas, bet daži mūsu sabiedrības pārstāvji uzskata, ka uz šejieni atbrauc nekā nedarītāji. Protams, ir neliels to cilvēku procents, kurus šeit nebūtu vēlams redzēt. Bet viņi taču kaut kā iegūst uzturēšanās atļauju. Tāpēc tas nav jautājums likumam, bet likumdevējiem. Tāpēc es uzskatu, ka uzturēšanās atļaujas – tas ir liels pluss. To parādījis laiks.

Tam, ka ir sadārdzinājušās uzturēšanās atļaujas, ir kādas sekas? Banku sektors to sajuta?

Es piekrītu dažiem ekspertiem, ka tas neiegāzīs visu programmu. Slikti ir tas, ka spēles noteikumi ir mainījušies. Jebkurā biznesā, jebkurā likumā nedrīkst pastāvīgi mainīt spēles noteikumus. Te tie ir, lai tie ir ilgi, lai mēs varam plānot, lai cilvēki varētu plānot. Palielināja – labi. Tiem cilvēkiem, kas var atļauties otru mājokli ārzemēs, tas nav tik būtiski. Galvenais, lai spēles noteikumi būtu saprotami. Tagad viss nav tik ļoti mainījies tāpēc, ka cena – vidēja Jūrmalas dzīvokļa rāmjos, bet noteikti pērk vai nu Jūrmalas, vai Rīgas dzīvokli. Daži, protams, izvēlas eksotiskākas vietas, bet tādu nav daudz. Labs mājoklis tiek būvēts tikai centrā.

Labi, ja šīs izmaiņas nav iegāzušas, kas ir ar konkursa „Jaunais vilnis” un Krievijas humora šovu aiziešanu no Jūrmalas? Rubļa kritums? Visa šī „pakete” kopā?

Šī „pakete” nav kopā. „Jaunā viļņa” aiziešana nozīmē tikai to, ka uz nedēļu neatbrauks daudz bagātu cilvēku. Tas ir ienākumu zaudējums Jūrmalas uzņēmējiem. Jā, tas ir slikti. Ienākumus zaudēs arī Rīgas uzņēmēji, tas arī ir slikti, bet nav nāvējoši. Tas nav saistīts ar uzturēšanās atļaujām. Kaut gan pirms nedēļas par šo tēmu es diskutēju ar vienu baltkrievu uzņēmēju. Viņš uzskata, ka tas ir nāvējoši. Mākleri man teica, ka uzturēšanās atļaujām ir sezonāls raksturs. Tostarp arī „Jaunajā vilnī” mājokļu pircēji novērtē cits citu.

Tostarp. Latviju izvēlas saprātīgi cilvēki. „Jaunajā vilnī” notiek nesaprātīgi pirkumi no sērijas – Vasja nopirka, es arī nopirkšu un dzersim alu ar viņu „Jaunajā vilnī”. Arī tādi pirkumi ir. Mākslinieki ne no šā ne no tā sākuši pirkt. Es uzskatu, kad mākslinieki pērk nekustamo īpašumu, tā bieži vien ir objekta reklāma. Lūk, tur nopirka Sobčaka, tur Gazmanovs un tur vēl kāds... Vai nu viņi ļoti lēti nopērk vienu dzīvoklīti, vai arī tas ir līgums, ka viņu vārds tiek izmantots reklāmas nolūkos ar mērķi pārdot konkrēto objektu, un viņi par to saņem naudu. Es tā uzskatu. Tāpēc diez vai kaut kas mainīsies. Bagāti cilvēki, kas nopirkuši šeit savrupmāju, pamostoties pēc „Jaunā viļņa” ballītes, - manuprāt, tādi ir tikai daži.

Savulaik dažāda līmeņa firmas veidoja savas bankas, kas saira. Savukārt šodien bankām ir vairāk naudas nekā vajag, un tās nezina, kur šo naudu likt. Tostarp arī Eiropas bankas. Vai nevajadzētu rīkoties kā islāma bankām, kurām ir aizliegts ņemt procentus, un tās piedalās partnerībā, lai nauda „negulētu”? Tagad taču sanāk, ka lētāk noīrēt seifu un naudu glabāt tur, nekā kontā „zem procentiem”. Ne banka pelna, ne nauda „grozās” (klausītāja jautājums).

Mēs nevaram strādāt kā islāma bankas, jo mums ir sava banku likumdošana. Mēs, protams, varam neņemt procentus no klientiem par kredītu izsniegšanu, bet mums kaut kā jāgūst ienākumi. Šajā sfērā ir tādas iespējas nopelnīt vai saglabāt naudu kā investīciju fondi, kurus veido bankas. Tas ir tieši tas, par ko jautā klausītājs. Jūs savu naudu varat likt nevis seifā, kur to apēd inflācija, bet, piemēram, ieguldīt kādā fondā, kuru pārvalda banka. Jums nesola garantētus ienākumus, bet var prognozēt ienākumus no iepriekšējiem gadiem, kad fonds attīstījās, un kā tas attīstīsies nākamajā gadā. Šie fondi vienmēr ir diversificēti. Ir paaugstināta riska fondi, ir konservatīvi fondi, kas pelna nedaudz, bet visticamāk nezaudē, savukārt veiksmīgas konjuktūras gadījumā nopelnīs vairāk, nekā atrodoties seifā.

Komentāri