Dokumentālā filma "Wadim" atklāj traģisku stāstu par pēcpadomju emigrantu likteni Vācijā

фото

Izklaide | 2013. gada 21. martā plkst. 11:50

Divi vācu režisori Karstens Rau un Hauke Vendlers radījuši dokumentālo filmu "Wadim", kas vēsta par jaunieti, kura ģimene pēc Padomju Savienības sabrukšanas no Latvijas emigrēja uz Vāciju, lai mēģinātu sākt dzīvi Hamburgā, ziņo LETA.

Kā liecina filmas mājaslapā "www.wadim-der-film.de" publicētā informācija, "Wadim" jau izrādīta vairākos filmu festivālos, gūstot arī balvas. Filma 2012.gadā ieguvusi "Otto Brenner" balvu, Katoļu mediju balvu, kā arī tā 2011.gadā ieguvusi "SehStern" balvu kā labākā dokumentālā filma.

Dokumentālā filma šogad tikusi nominēta Vācijas dokumentālo filmu balvai, kā arī aicināta piedalīties dažādos festivālos Eiropā, Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā, tostarp Toronto dokumentālajā filmu festivālā "Hot Docs".

Kā norāda filmas autori, 2010.gada februārī divas nedēļas pēc Vadima pašnāvības pie viņiem vērsās jaunieša ģimenes advokāts ar ģimenes traģisko, skaudro stāstu un kopš tā laika viņi nav spējuši aizmirst šo traģēdiju.

Dokumentālās filmas veidotāji min, ka filmā atainotā ģimene nav vienīgā, kura savulaik kā bēgļi ieradušies Vācijā, lai lūgtu šīs valsts patvērumu. Autori min, ka Vācijā līdzīga bēgļu dzīve kā Vadima ģimenei ir vēl 87 000 citu bēgļu. Filma par Vadimu tapusi gandrīz divus gadus.

Filma "Wadim" atklāj jaunieša stāstu, kura ģimene 1992.gadā no Latvijas aizbrauca meklēt dzīvi Vācijā. Kad ģimene pameta Latviju, Vadimam bija seši gadi. Filmas režisori uzsver, ka puisis uzauga Vācijā, viņš gāja vācu skolā un nodarbojās ar sportu. Viņš runāja vāciski, viņam bija vācu draugi un viņš sevi uzskatīja par vācieti. Taču vācu pasi viņš nesaņēma tādēļ, ka ģimene 1992.gadā Hamburgā ieradās kā bēgļi.

Dokumentālā filma atklāj, ka pēc Padomju Savienības sabrukšanas Vadima krievvalodīgā ģimene Latvijā vairs nejutās droša, taču, ierodoties Vācijā, ģimenes lūgtais patvērums tika noraidīts, taču ģimene palika Vācijā. Neziņa par ģimenes tālāko likteni ilga trīspadsmit gadus, un to laikā vecāki ieguva smagu depresiju.

2005.gadā imigrācijas dienests mēģināja ģimeni deportēt. Šāds naksnīgais imigrācijas dienestu apmeklējums ģimenē beidzās briesmīgi, jo māte mēģināja izdarīt pašnāvību, bet tēvs pēc pretošanās tika apcietināts. Vadims, kuram tolaik bija 18 gadi, viens pats tika nosūtīts uz Latviju - valsti, kuru viņš tikpat kā neatcerējās.

Filmas autori atklāj, ka piecus gadus Vadims meklēja sev mājas - sākumā tas bija Rīgā, vēlāk Francijā, Beļģijā un Šveicē, no kurienes atkal viņš tika deportēts uz Latviju.

Savā pēdējā nelegālajā Hamburgas apmeklējumā, kas notika 2010.gada janvārī, Vadims 23 gadu vecumā izdarīja pašnāvību.

Režisori atklāj, ka 90 minūtes garā dokumentālā filma pa maziem gabaliņiem kā mozaīku liek kopā vienu īsu dzīves stāstu, taču tādi ir arī citiem 87 000 cilvēku, kuri kā bēgļi dzīvo Vācijā.

Filmas autori ar ģimenes fotogrāfijām un video materiāliem, ar vecāku intervijām, draugu, jaunības mīlestību un citiem iesaistītajiem cilvēkiem parāda, kā izmainījās Vadima ģimene. Filma parādā, kā no priecīga bērna, kurš apmeklēja skolu un spēlēja fagotu, Vadims kļuva par jaunieti, kurš, pazaudējis mājas un mitinājies latviešu bezpajumtnieku patversmē, vairs nevarēja to visu izturēt, tādēļ nolēma atņemt sev dzīvību.

Filmas veidotāji akcentē, ka "Wadim" parāda neatlaidību, ar kādu cilvēkiem ir jācīnās, lai šajā pasaulē atrastu sev vietu.

Publicitātes foto

Komentāri