Nav pierādījumu par iespējamo Sikorska slepkavību, Mixnews.lv

Nav pierādījumu par iespējamo Sikorska slepkavību

фото

Pasaulē | 2014. gada 1. janvārī plkst. 19:33

Piecus gadus ilgusī izmeklēšana Polijas Otrā pasaules kara laika trimdas valdības vadītāja Vladislava Sikorska nāves apstākļu noskaidrošanai nav devusi nekādus pierādījumus, kas apstiprinātus aizdomas, ka viņš ticis noslepkavots, ziņo LETA, atsaucoties uz Polijas Radio.

Izmeklēšanu veicis Nacionālās piemiņas institūts (IPN), kura pilnvarās ir nacistu un komunistu pastrādāto noziegumu izmeklēšana.

Sikorska bojāeja joprojām daudziem ir mīkla, neskatoties uz vēl Otrā pasaules kara laikā veiktās izmeklēšanas rezultātiem, saskaņā ar kuriem Polijas trimdas valdības vadītāja nāvē vainojams nelaimes gadījums.

Sikorskis, kurš bieži pielīdzināts Francijas trimdas līderim ģenerālim Šarlam de Gollam, gāja bojā 1943.gada 4.jūlijā, kad Lielbritānijas Karalisko Gaisa spēku (RAF) lidmašīna, kurā viņš atradās, tūlīt pēc pacelšanās no lidlauka Gibraltārā iegāzās jūrā.

IPN nav ieguvis pierādījumus, ka Sikorskis būtu ticis nogalināts jau pirms lidmašīnas katastrofas. Tāpat nav gūti nekādi pierādījumi, kas liecinātu, ka lidmašīnas katastrofa būtu tikusi tīši sarīkota.

Kā IPN norādījis pirmdien izplatītajā paziņojumā, nav "pamatotu šaubu" par to, ka Sikorskis nebūtu lidmašīnā nonācis dzīvs.

Uzsākot izmeklēšanu 2008.gadā, Sikorska mirstīgās atliekas tika ekshumētas, taču tiesu ekspertīze nav devusi nekādus pierādījumus, ka trimdas valdības vadītājs būtu ticis noslepkavots vēl pirms traģiskā lidojuma sākuma.

Vienlaikus IPN norāda, ka tā veiktā lidmašīnas katastrofas cēloņu izmeklēšana nav devusi rezultātus, kas atšķirtos no britu 1943.gadā veiktās sākotnējās izmeklēšanas rezultātiem.

Tomēr IPN uzsvēris, ka tā gūtie pierādījumi nav pietiekami nedz sazvērestības teoriju apstiprināšanai, nedz to noliegšanai.

Pieredzējušais čehu pilots, kurš bija vienīgais izdzīvojušais no 17 lidmašīnā esošajiem cilvēkiem, savulaik liecināja, ka iesprūdusi lidmašīnas "Liberator" vadības svira.

Lidmašīna, kas devās uz Lielbritāniju, Gibraltārā ieradās no Tuvajiem Austrumiem, kur Sikorskis inspicēja Polijas armijas vienības, un šis pārlidojums noritēja bez jebkādām problēmām.

Pēc tiesu medicīniskās ekspertīzes, kuru RAF veica pēc dažām dienām, tika konstatēts, ka bojāgājušajiem ir galvas traumas un neskaitāmi ķermeņa ievainojumi, kas liecinot par nāvi katastrofas rezultātā.

Publiski pieejamā izmeklēšanas slēdzienā konstatēts, ka lidmašīna "nenoskaidrojamu iemeslu dēļ kļuvusi nevadāma".

Tas, kā arī divi ar Sikorska lidmašīnām agrāk notikuši incidenti, PSRS diplomātu lidmašīnas atrašanās Gibraltārā 4.jūlijā un fakts, ka daudzi Lielbritānijas dokumenti, kas attiecas uz Sikorska nāves apstākļiem, joprojām ir slepeni, jau desmitgadēm ir auglīga augsne dažādām sazvērestības teorijām.

Vēsturnieki, kas uzskata, ka Sikorskis ticis noslepkavots, uzsver, ka Londonā bāzētā Polijas trimdas valdība 1943.gadā kļuvusi par neērtu sabiedroto gan Rietumiem, gan PSRS.

1939.gadā Varšava kļuva par upuri diviem noziedzīgiem totalitārajiem režīmiem - nacistiskajai Vācijai un komunistiskajai PSRS, kas Poliju sadalīja savā starpā, tādējādi izraisot Otro pasaules karu.

Pēc Polijas sakāves 1939.gada septembrī, kad Vācija un PSRS pilnībā okupēja un pēc tam anektēja tās teritoriju, poļu līderi trimdā - sākotnēji Francijā, bet pēc 1940.gada Vācijas iebrukuma - Lielbritānijā - pauda apņēmību turpināt cīņu par savas valsts atjaunošanu.

Berlīnes un Maskavas pakts tika lauzts, kad Vācija 1941.gadā uzbruka PSRS, un Sikorskis negribot nonāca vienā nometnē ar vienu no savas tautas nežēlīgākajiem apspiedējiem un slepkavām.

Tomēr poļu līderis spēja norīt savu lepnumu un panāca, ka no PSRS koncentrācijas nometnēm tika atbrīvoti vairāki simti tūkstošu poļu karagūstekņu, kas ļāva atjaunot Polijas armiju.

Taču 1943.gadā nacisti pie Katiņas uzgāja masu kapus, kuros bija apbedīti 1939. un 1940.gadā komunistu režīma noslepkavotie 22 000 poļu karagūstekņi un civilpersonas.

Staļins mēģināja notikušajā vainot nacistus, taču Sikorskis pieprasīja, lai Sarkanais Krusts veiktu izmeklēšanu.

Tad Maskava ķērās pie ierastās taktikas un apsūdzēja Polijas līderi sadarbībā ar Hitleru, sarāva diplomātiskās attiecības ar Polijas trimdas valdību un sāka atbalstīt no poļu komunistiem PSRS teritorijā sastādītu marionešu valdību.

Sikorska stingrā nostāja radīja problēmas arī Rietumu sabiedrotajiem to attiecībās ar PSRS. Londona un Vašingtona uzskatīja, ka krievu dalība cīņā pret nacistisko Vāciju ir svarīgāka nekā komunistiskā režīma saukšana pie atbildības par Katiņas slaktiņu vai citiem starptautiskajiem noziegumiem pret kaimiņvalstīm.

Sikorska nāve iedragāja Polijas trimdas valdības autoritāti, kas atviegloja Londonai un Vašingtonai 1943.gada novembrī noslēgt slepenu vienošanos ar Staļinu un klusējot akceptēt Otrā pasaules kara sākumā PSRS okupēto kaimiņvalstu teritoriju, arī Latvijas, palikšanu Maskavas kontrolē.

Sazvērestības teoriju izplatīšanos veicināja arī fakts, ka pēc lidmašīnas katastrofas tā arī netika atrastas Sikorska meitas mirstīgās atliekas, bet vēlāk sāka izplatīties runas, ka viņa redzēta kādā no PSRS koncentrācijas nometnēm.

Tomēr IPN savā paziņojumā uzsvēris, ka nav gūti nekādi pierādījumi par padomju aģentu saikni ar Gibraltāra traģēdiju.

Komentāri