ST atceļ normu, ar kuru varēja konfiscēt auto tās īpašniekam par neizdarītu pārkāpumu, Mixnews.lv

ST atceļ normu, ar kuru varēja konfiscēt auto tās īpašniekam par neizdarītu pārkāpumu

фото

Sabiedrība | 2013. gada 24. oktobrī plkst. 16:47

Satversmes tiesa (ST) ceturtdien atzina par Satversmei neatbilstošu likuma normu, kas ļauj valstij konfiscēt transportlīdzekli tā īpašniekam pat tad, ja pārkāpumu nav veicis transportlīdzekļa īpašnieks. Šī norma vairs nebūs spēkā, ziņo LETA.

Tāpat ST ir paredzējusi kārtību, kurā Nodrošinājuma valsts aģentūra, pamatojoties uz šo spriedumu, tās glabāšanā esošos transportlīdzekļus to īpašniekiem, kuri nav izdarījuši administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, un kuru transportlīdzekļi atrodas aģentūras glabāšanā, pēc viņu pieprasījuma atdod neatkarīgi no piemērotā naudas soda izpildes, informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā.

ST norādīja, ka transportlīdzekļa paturēšana glabāšanā līdz naudas soda samaksai gadījumos, kad administratīvo pārkāpumu nav izdarījis transportlīdzekļa īpašnieks, nesamērīgi ierobežo īpašuma tiesības.

Lieta "Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam" tika ierosināta pērn decembrī.

Tomēr spriedumā prasījums precizēts un izvērtēts kodeksa 257.panta pirmās daļas otrā teikuma teksts kvadrātiekavās - "ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda izpildei", ciktāl tas attiecas uz tāda transportlīdzekļa konfiscēšanu un nodošanu glabāšanā, kura īpašnieks vai reģistrācijas apliecībā norādītais turētājs nav persona, kas izdarījusi šo pārkāpumu.

Sūdzības iesniedzēja Liene Vegnere pieteikumā norādīja, ka viņai piederošais transportlīdzeklis ticis konfiscēts brīdī, kad to vadīja cita persona, izdarot administratīvu pārkāpumu.

Transportlīdzeklis ir nodots glabāšanā līdz brīdim, kad pārkāpumu izdarījusī persona samaksās tai uzlikto naudas sodu. Tādējādi pieteikuma iesniedzējai esot liegtas tiesības izmantot savu īpašumu - automašīnu - tik ilgi, kamēr pārkāpumu izdarījusī persona nesamaksā tai uzlikto naudas sodu un nesedz transportlīdzekļa glabāšanas izmaksas. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šāds viņas īpašuma tiesību ierobežojums ir nesamērīgs.

Satversmes 105.pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Spriedumā vērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem.

Izvērtējot lietā iesaistīto personu izteiktos viedokļus par apstrīdētajā normā paredzēto tiesisko seku raksturu, ST secināja, ka transportlīdzekļa īpašniekam paredzētās nelabvēlīgās sekas nav nedz administratīvā, nedz civiltiesiskā, nedz arī cita veida atbildība un var iestāties neatkarīgi no tā, vai transportlīdzekļa īpašnieks ir vai nav ar pietiekamu rūpību pildījis viņam noteiktos pienākumus.

Proti, apstrīdētajā normā paredzēto nelabvēlīgo seku iestāšanās un to ilgums ir atkarīgs nevis no transportlīdzekļa īpašnieka, bet no citas personas rīcības.

Savukārt, izvērtējot Saeimas lūgumu izbeigt tiesvedību lietā sakarā ar subsidiaritātes principa pārkāpumu, ST norādīja, ka pieteikuma iesniedzējam, lai ievērotu šo principu, ir jāizsmeļ reālās un efektīvās iespējas aizsargāt savas aizskartās pamattiesības.

ST skaidroja, ka, izskatot lietu par administratīvo pārkāpumu, kas izdarīts ar citai personai piederošu transportlīdzekli, tiesai nav noteikts pienākums uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku.

Līdz ar to pieteikuma iesniedzējas rīcībā nebija tādu tiesību aizsardzības līdzekļu, kas ST praksē tiek uzskatīti par iespējām aizstāvēt savas pamattiesības. Tāpat Saeimas argumentu, ka šī situācija esot netipisks gadījums, kurā tiesa varētu nepiemērot imperatīvi formulēto apstrīdēto normu, ST atzina par nepamatotu - saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju 2012.gadā no 4210 fiksētajiem pārkāpumiem, kas izdarīti, vadot transportlīdzekli reibumā, tikai 1428 jeb 34% gadījumu pārkāpumus izdarījušie transportlīdzekļu vadītāji vienlaikus bija arī to īpašnieki.

Tādējādi ST secināja, ka pieteikuma iesniedzējas rīcībā nebija tādu reālu un efektīvu iespēju aizstāvēt savas pamattiesības, kuru izmantošana būtu priekšnoteikums Satversmes tiesas likumā noteikto prasību izpildei. Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu tika noraidīts.

ST un lietā iesaistītās personas bija vienisprātis, ka apstrīdētā norma liedz īpašniekam tiesības lietot savu transportlīdzekli pēc sava ieskata un tādējādi tā paredz transportlīdzekļa īpašniekam Satversmes 105.pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

ST secināja, ka apstrīdētā norma sekmē to, lai pārkāpuma izdarītājs atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas ceļu satiksmē, citu transportlīdzekļu vadītāji atturētos no pārkāpumu izdarīšanas, kā arī motivē transportlīdzekļa īpašnieku, kas savu transportlīdzekli nodevis citai personai, kura izdarījusi pārkāpumu, un citu transportlīdzekļu īpašniekus rūpīgāk izvēlēties personas, kurām transportlīdzekli uzticēt. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības drošība.

Vienlaikus ST uzsvēra, ka soda neizbēgamības princips publiskajās tiesībās netiek īstenots, ja sodu vainīgās personas vietā izcieš kāds cits. Tādējādi apstrīdētās normas mērķis, ciktāl tas ir panākt vienīgi to, lai valsts budžetā tiktu iemaksāta noteikta naudas summa saistībā ar izdarīto administratīvo pārkāpumu, bet ne to, lai sodu samaksātu tieši šā pārkāpuma izdarīšanā vainīgā persona, nevar tikt uzskatīts par leģitīmu.

Tāpat ST atzina, ka sabiedrības ieguvums ir neliels, tikmēr indivīdam var rasties būtiskas nelabvēlīgas sekas. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un attiecīgi Satversmes 105.pantam.

ST secināja, ka apstrīdētā norma ir bijusi spēkā daudzus gadus un nav iespējams padarīt par nebijušu tādu situāciju, ka transportlīdzekļi Nodrošinājuma valsts aģentūrā tika glabāti un pēc tam atdoti to īpašniekiem vai arī īpašnieki no tiem atteicās un transportlīdzekļi tika realizēti vai iznīcināti. Līdz ar to apstrīdēto normu nav iespējams atzīt par spēku zaudējušu ar tās spēkā stāšanās dienu.

Tomēr vienīgā iespēja aizsargāt pieteikuma iesniedzējas pamattiesības un līdz ar to sasniegt pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātās lietas galveno mērķi ir apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju no Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmuma pieņemšanas dienas, tas ir, no 2012.gada 14.jūnija.

Vienādos un salīdzināmos apstākļos ar pieteikuma iesniedzēju atrodas tie transportlīdzekļu īpašnieki, kuru transportlīdzekļi izņemti sakarā ar citas personas izdarītu pārkāpumu, attiecībā uz šiem transportlīdzekļiem jau ir pieņemts tiesas lēmums par to atdošanu īpašniekam pēc administratīvā naudas soda samaksas, bet minētie transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā vēl arvien atrodas Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā.

Līdz ar to arī attiecībā uz šīm personām apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku zaudējušu no dienas, kad tiesa pieņēmusi attiecīgo lēmumu, ka transportlīdzeklis atdodams tā īpašniekam tikai pēc administratīvā naudas soda samaksas.

ST arī noteica, ka Nodrošinājuma valsts aģentūra, ja saņemts iesniegums par transportlīdzekļa atdošanu īpašniekam, pamatojoties uz Satversmes tiesas spriedumu, izvērtē, vai apstrīdētā norma attiecībā uz konkrētu transportlīdzekļa īpašnieku ir zaudējusi spēku vai nē.

Foto: mixnews.lv

Komentāri