Nils Sakss: Ar dzeju var savaldzināt literatūras skolotāju

фото

Woman | 2013. gada 29. jūlijā plkst. 16:50

Režisors Māris Martinsons ir ekranizējis slaveno mīlas stāstu "Romeo un Džuljeta". Filmas pirmizrāde gaidāma 2014.gada 4.maijā. "Romeo n'Джульетта" scenārija autors, kā arī Martinsona asistents ir rakstnieks un publicists Nils Sakss. Intervijā viņš atklāj, kā slavenajām mīlas stāstam veidojis savu interpretāciju, un skaidro dažādas sieviešu un vīriešu attiecību peripetijas.

Kā sākās Tava un Māra Martinsona sadarbība?

Martinsons mani uzmeklēja, taču sākumā bija domāts, ka būšu vajadzīgs citā projektā. Sēžot pie kafijas viņš stāstīja par savām nākotnes iecerēm, un pieminēja arī "Romeo un Džuljetas" ekranizējumu. Sākotnēji tā bija iecerēta kā liela kostīmu filma, kuras darbība aizsākās izsūtījumā Krievijā un turpinās ar atgriešanos dzimtenē. Man pašam ļoti tuva ir Šekspīra daiļrade, protams, arī "Romeo un Džuljeta", bet man nepatika iecere par vēsturisko sižetu. Man liekas, ja tā šajā brīdī tieši uz tevi neiedarbojas, vēsture vispār nav svarīga. Nav nekādas nozīmes okupācijām un kariem, ja tie nenotiek tieši tagad, ja tie tieši tagad neietekmē tavu dzīvi. Tāpēc no filmas scenārija izmetu laukā vēsturisko fonu, atstājot vien to, kas šobrīd jauniešiem ir izjūtams. Kopējais vēsturiskais fons, nevis okupācijas diena veido viņu dzīves.

Vai "Romeo un Džuljetas" stāsts ir romantisks?

Patiesībā "Romeo un Džuljeta" ir didaktisks stāsts, tā leģendas sākums ir meklējams Senās Romas impērijā. Ideja vienkārša – ja neklausīsi saviem vecākiem, būs nepatikšanas. Sākoties romantisma laikmetam, cilvēki stāstā par "Romeo un Džuljetu" sāka saskatīt citas noskaņas – visskaistāko mīlas stāstu un romantiku, bet patiesībā tā ir skarba pedagoģija. Vai tā vienmēr ir taisnība? Un tomēr, ir ļoti labi, ka statusa ziņā līdzīgi cilvēki brāļojas savā starpā. Šo taisnību pierāda pasaules veiksmīgākās civilizācijas, piemēram, Indijas civilizācijas, kas ir viena no senākām un ļoti veiksmīgi eksistē vēl mūsdienās. Vai, piemēram, Ķīna. No zemnieku jaukšanās ar augstāka statusa cilvēkiem nekad nekas labs nav sanācis. Labākajā gadījumā vien pornofilmas scenārijs – kundze ieiet stallīt pie zirgu puiša, un tas arī viss.

Tā jau ir ļoti veselīga asiņu attīrīšana! Izsens ir bijuši svētki, kad kalpi kļuva par kungiem, un pēc tam kundzei dzima bērns no zirgu puiša.

Nu, ir skaidrs par Jāņu ugunīm – tās bija ceļa norādes, kur vislabāk to darīt. Bet vispār, es svēti ticu, ka lielāko daļu cilvēka psiholoģijas var izskaidrot ar antropoloģiju. Skatoties no bioloģijas viedokļa, mūs no vēsturiskajām, mitoloģiskajām personām šķir vien 40 paaudzes. Tas vispār nekas nav! Mājas mopsis ir par mums vecāks, viņš ir 200. paaudzē. Atgriežoties pie romantikas, nav īstas skaidrības par to, kāpēc cilvēki nomadu – klejotāju dzīvesveida viedā ir izvēlējušies apmetņu ierīkošanu – zemkopību. Nomadu dzīvesveids ir daudz radošāks un veselīgāks, bet zemkopība – dzīves ilgums īsāks, bet pati dzīve garlaicīgāka. Kāpēc cilvēki kaut ko šādu ir izvēlējušies? Padomājot, kurš no šādas situācijas iegūst visvairāk – tā ir sieviete. Klejotāju sabiedrībā sievietēm nav laba loma. Viņas nav tik labas mednieces, viņām ir jārūpējas par bērniem. Uz muguras viņa, labākajā gadījumā var paņemt vienu – divus bērnus. Zemkopju sabiedrībā sieviete ir vērtīgāka – viņa gādā par mājas kārtību, viņa var dzemdēt līdz pat desmit bērniem. Un mūsdienās, ko sieviete visbiežāk pārmet vīrietim – ka viņš vēlu atnāk mājās vai vispār neatnāk mājās. Loģiski domājot – neatnāca šodien, atnāks rīt. Bet sieviete savā zemapziņā atceras tos klejotāju laikus, un tādēļ kļūst nervoza.

Šķiet, mūsdienās statuss joprojām ir daudz svarīgāks par mīlestībām. Statusu apliecina ne vien dzimtsaraksta nodaļā, bet pavisam ikdienišķi – interneta sociālajos tīklos.

Mūsdienās par mīlestību vispār ir muļķīgi runāt. Bet statuss sievietei viņas vēsturiskās izcelsmes dēļ palīdz identificēties. Viņai ir jākļūst par daļu no ģimenes, agrāk par vīrieša īpašumu, tagad par draudzeni vai sievu. Bet brīvās sievietes, bez vīrieša sevi apliecināja, kļūstot par šamanēm, šādi apliecinot, ka viņa ir atbrīvojusies. Mūsdienās sievietes, kuras sevi ir apliecinājušas karjerā, uzsver savu brīvību un to, cik daudz viņas saprot no pasaules. Arī šamanes uzsvēra, cik ļoti spēj ietekmēt pasauli. Arī šobrīd nevienu negrauž tas, ka vīrietis nav apprecējies. Un tas ir ļoti loģiski, jo vīrietis sevi izpauž pret pasaulīgās lietās, piemēram, politikā.

Turpinot par statusu, valda dažādi pieņēmumi. Piemēram, ka augsta statusa vīriem blakus mīlošai sievai atradīsies vieta mīļākajai, kopā veidojot tādu statusu apliecinošu komplektu. Kā tu to skaidrotu?

Latvijas kontekstā nav jēgas daudz runāt par statusu, jo mēs plus mīnus visi esam nabagi. Statusa atšķirības īsti nav. Lai statuss patiešām atšķirtos, nepietiek ar īpašumiem un cita veida kapitālu, ir nepieciešams arī pārākums. Tas var būt dzimtas pārākums – dižciltība vai mūsdienīgi – intelekta pārākums. Runājot par mīļākajām, statistika liecina, ka no katriem pieciem cilvēkiem, kas sasniedz 100 gadu vecumu, četras ir sievietes. Tas nozīmē, ka uz pasaules ir ļoti, ļoti daudz vientuļu sieviešu. Tas ir skumji. Starp citu, četras sievas ir maksimālais skaits, kas ir atļauts Islamā. Sieva un mīļākā - tas vairāk ir jautājums par abu sieviešu attiecībām. Vīrietim parasti netraucē, ka viņam ir sieva un mīļākā, šis fakts traucē sievietēm. Protams, tas ir loģiski, jo sievietes labklājība ir atkarīga no viņas attiecībām. Ja attiecības ir veiksmīgas, sieviete jūtas labi. Ja attiecības ir sliktas vai statusu nākas zaudēt, protams, sievietei ir jāpielieto intelektuālā enerģija, jo tas ir izdzīvošanas jautājums.

Kad vīrieši sāk runāt par attiecībām emocionālā ziņā?

Emocionalitāte, greizsirdība, pieķeršanās – tas ir raksturīgs nenobriedušām personībām. Ja tu no tā neizaudz, tā paliek kā trauma un tas nav nekas apspriešanas vērts. Vīrieši kā pragmatiķi ļoti neaizraujas ar savu emociju pasaules celšanu uz āru. Emocionālā un bioloģiskā attīstība abiem dzimumiem notiek atšķirīgi. Meitenes attīstās ātrāk par džekiem. Tas liek aizdomāties, varbūt ir jēga no senāko laiku prakses, kad vecāks vīrs par sievu apņem krietni jaunāku meiteni. Un attiecības ir sabalansētas. Jo citādi attiecības starp vienaudžiem labākajā gadījumā ir mātes un dēla attiecības. Tāda detaļa kā bārda izsens simbolizē vīrišķību un gudrību. Ja vīrietim nav bārda, tad ir jautājums – kāpēc? Kas viņš tāds par vīrieti? Bārda ir brieduma pazīme.

Tomēr diezgan bieži divdesmitgadniekiem ir garākas bārdas nekā trīsdesmitgadniekiem. Šķiet, tie vecākie ir atraduši citas briedumu apliecinošas kvalitātes.

Pasaki to vecticībniekiem! Viņi vīriešus bez bārdas vispār neuzskata par vīriešiem.

фото

Māris Martinsons un Nils Sakss filmas "Romeo n' Джульетта" aktieru atlasē.

Atgriežoties pie emocijām un Šekspīra lugas "Romeo un Džuljeta", kas ir rakstīta dzejas pantmērā. Dzeja izsens ir saistīta ar emocijām, romantiku un savaldzināšanas mākslu. Vai šis pieņēmums mūsdienās vēl darbojas?

Nu, visdrīzāk ar dzeju var savaldzināt literatūras skolotāju, bet citādi tas ir tikai romantizēts priekšstats. Jo dzeja ir ideālā valoda, kādā runātu cilvēki, ja viņi būtu dievi. Tāpēc arī Šekspīrs mūsdienās ir interesants – viņa lugās darbojas cilvēki, kas ir reāli, tomēr dzīvo augstvērtīgāku, piepildītāku dzīvi. Ja tā tas nebūtu, diez vai viņi sarunātos dzejā. Arī es, ja tā mācētu, runātu tikai un vienīgi dzejā.

Tad Martinsona "Romeo n' Джульетта" nerunās dzejā?

Jā,filmā būs ielas valoda.

Filmā Romeo būs krievu tautības, bet Džuljeta – latviete. Vai tas ir saistīts ar dažādo nāciju temperamentu, vīrieti tomēr labāk parādīs karstasinīgāks krievs, bet sievietei piestāvēs latvietes kautrīgums? Kā tas ir patiesībā?

Aktieru atlase apliecināja, ka krievu jaunieši ir stipri ekspresīvāki. Vēl man par nožēlu nācās secināt, ka latviešu izglītības sistēma neveicina šo smadzeņu apgabalu darbību. Ir nozīme, vai skolā lasa Sprīdīti, mazo nabadziņu, vai Puškinu vai Ļermontovu. Krievu jaunieši bija vienīgie, kas nāca ar sagatavotiem jautājumiem, kuri zināja, par ko būs stāsts. Viņiem acīmredzami tas interesēja. Savukārt latviešu jauniešiem "Romeo un Džuljeta" labākajā gadījumā asociējās ar DiKaprio.

Radot filmas scenāriju, cik ļoti tu iespaidojies no iepriekš redzētā?

Man ir svarīgi iedziļināties, tāpēc es ļoti rūpīgi izgāju cauri pieejamiem materiāliem un ekranizācijām. Piemēram, 1933.gada ekranizācijā visi aktieri ir virs četrdesmit gadiem. Tiem cilvēkiem, kuri Romeo un Džuljetas stāstu ir lasījuši, Martinsona filmas baudījums būs vēl lielāks, jo viņi varēs atpazīt vēl citus līmeņus.

Varbūt tu vari dot kādu ieskatu?

Tas nebūtu prātīgi, ņemot vērā, ka filmai vēl priekšā montāža.

Nu labi, bet inde būs?

Detaļas diemžēl nevaru atklāt. Bet varu pateikt, ka stāsts ir ļoti tuvu Šekspīra "Romeo un Džuljeta", reizēm sakrīt pat epizodes.

Vai filmu kā uzskates līdzekli varēs izmantot skolā?

Ļoti labs jautājums! Tieši tā šo filmu arī vajadzētu izmantot! Tas ir veids, kā skolēnam pateikt, kāpēc Šekspīrs vai Rainis ir svarīgi. Ka tas nav par aizvēsturiskiem laikiem, ka tas ir par to pašu, ko viņš izdzīvo šodien. Filma ir ļoti labs veids, kā to parādīt, tas būtu ļoti pašsaprotami, ja filmu izmantotu skolās.

Komentāri