Nepieciešama palīdzība operācijas apmaksai Vācijas klīnikā.
Latvijā Jegora gadījums ir atzīts par “neoperējamu”. Vācijas ārsti ir apņēmušies viņu glābt.
Jegors un Katja gatavojās kāzām, kad 2019. gada maijā Jegoram diagnosticēja vēzi. Viss sākās ar šķietami nevainīgu skrambu uz mēles. Jegoru operēja, audzējs tika izgriezts un šķita, ka dzīve nupat atgriezīsies vecajās sliedēs. Decembrī veiktās analīzes slimības pēdas neuzrādīja – sagaidot Jauno gadu, Jegors un Katja svinēja arī uzvaru pār slimību. Jegoram tā bija kā otrā dzimšanas diena un jaunas dzīves sākums. Jaunieši priecājās par katru dienu, un pat koronavīruss uz piedzīvotā fona izskatījās vien pēc sīka pārpratuma. Viņi iegādājās mazu rudu špica kucēnu Fiļuun turpināja plānot savas dzīves galveno notikumu. Tiesa, pavasara pandēmijas dēļ Jegoram izpalika plānotā vizīte pie onkologa. Kad ierobežojumus beidzot atcēla, pierakstīties pie ārsta izdevās tikai uz vasaras beigām.
Jūlijā Jegors oficiāli bildināja Katju un uzdāvināja viņai gredzenu. Lai skaistais mirklis uz ilgu laiku paliktu atmiņā, viņš aizveda savu līgavu uz Ikšķiles lavandu laukiem… Augusta beigās Jegoru sāka mocīt dīvains klepus. Pieraksts uz rentgenu bija pieejams tikai uz novembri, taču ģimenes ārstam brīnumainā kārtā izdevās noorganizēt svarīgo izmeklēšanu ātrāk. Septembrī rentgens uzrādīja metastāzes abās plaušās.
Ārsti uzskatīja, ka operāciju šajā gadījumā taisīt nedrīkst – runa var būt tikai par paliatīvo aprūpi. Uz jautājumu, vai ir vērts mēģināt vērsties ārzemju klīnikās, mediķi atbildēja: “Mēs nevaram jums to aizliegt, taču visur jums tieši tāpat pateiks, ka šis gadījums nav ārstējams ķirurģiskā ceļā. Vienīgā iespēja bez garantijas – tā ir ķīmijterapija.” Lai tiktu uz ķīmijterapiju, rindā bija jāgaida vismaz mēnesis…
Paziņas ieteica Jegoram pamēģināt vērsties Minhenes klīnikā. Saprotot, ka viņiem nav ko zaudēt, Jegors ar Katju pierakstījās uz konsultāciju klīnikā un sazinājās ar draugiem, kas dzīvo Minhenes piepilsētā, lūdzot viņiem sniegt viņiem naktsmājas. Par kāzām atlikto naudu tika nopirktas biļetes uz Minheni, un jau pēc divām dienām Jegors bija Minhenes Universitātes klīnikā Klinikumrechts der Isar der TechnischenUniversitätMünchen. “Mēs izmantojām pēdējo iespēju, lai kaut ko mainītu, un cerējām izdzirdēt no vācu ārstiem, ka Jegoram ir nākotne,” saka Katja.
Vācu speciālisti atzina gadījumu par sarežģītu, taču ne bezcerīgu, piedāvājot nekavējoties veikt steidzamu operāciju, kuras izmaksas bija 33 000 eiro apmērā. Līdzekļu, kurus jauniešiem izdevās savākt ar draugu un tuvinieku palīdzību, izrādījās par maz, lai to apmaksātu. Tad Katja nolēma uzrakstīt Facebook un lūgt līdzcilvēku palīdzību. Jegors bija pret. Viņš teica: “Neizdosies, un tu būsi ļoti sarūgtināta. Kāda kam darīšana gar mani vai manu slimību?” Taču viss izdevās, un 20. oktobrī Jegoram tika veikta operācija labajai plaušai. Pēc nedēļas Jegoru izrakstīja no slimnīcas. Operācija, no kuras Latvijas ārsti attiecās, nosaucot gadījumu par “neoperējamu”, bija veiksmīga!
Tagad Jegoru gaida 4 ķīmijterapijas kursi un operācija kreisajai plaušai, kas ir bojāta mazāk. Galvenais šajā situācijā ir tas, ka Vācijas ārstu prognozes ir optimistiskas!
Pirmais ķīmijas terapijas seanss Jegoram nozīmēts jau 26.novembrī. Raksta tapšanas brīdī no ārstiem vēl nav saņemta precīza informācija par kopējām nepieciešamajām izmaksām, taču ir paredzams, ka viena ķīmijas kursa izmaksa nebūs mazāka 3500 – 4000 EUR. Tas nozīmē, ka palīdzība Jegoram ir nepieciešama liela.
Lai apmaksātu otro operāciju, Jegors ir vērsies pēc palīdzības labdarības fondā BeOpen. Fonds ir atvēris viņam speciālu ziedojumu kontu – visi tajā ienākušie līdzekļi tiks uzreiz pārskaitīti Klinikumrechts der Isar der Technischen Universität München, lai segtu ārstniecības izdevumus.
Labdarības fonds BeOpen
Reģistrācijas nr. 50008218201
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 000 10
Bankas SWIFT kods CBBRLV22
Mērķis: Zaļā lampa, palīdzība Jegoram Matušonokam
Ziedojumu tālrunis 9 000 63 84 darbosies Jegora atbalstam līdz 24. novembrim. Maksa par zvanu – 1,42 eiro.
Jegora dienasgrāmata
Par pieredzētajiem iespaidiem un emocijām Jegors Matušonoksatklāti sāka stāstīt savā Instagram profilā – lai cilvēki, kuriem nav vienaldzīgsviņa liktenis, zinātu, kā viņam klājas. Un vēl Jegors ir pārliecināts, ka par slimību ir jārunā.
⠀⠀- Šie divi gadi, viennozīmīgi, nav bijusi paši vieglākie manā dzīvē, taču tajā pašā laikā tie arī paši laimīgākie. Pateicoties cilvēkiem, kas ir man apkārt, un, protams, Viņai – manai līgavai.
⠀- Vēzis… Es biju dzirdējis par to filmās un ziņās, taču tas mani nekad nav skāris, neviens manā ģimenē ar to nav slimojis. Šķiet, ka pat manu draugu un paziņu lokā nav neviena, kas būtu ar to sastapies. Tāpēc manā uztverē tas vienmēr ir bijis kas nopietns, taču ļoti tāls, svarīgs, taču svešs. Līdz 2019. gada maijam…
– Esmu no tiem cilvēkiem, par kuru ir tapis krievu sakāmvārds: kamēr pērkons nenodārdēs, vecis krustu nepārmetīs. Ceru, ka izlasot manu stāstu, jūs sapratīsiet, cik svarīgi ir regulāri veikt veselības pārbaudes, pat ja jums nekas (!) nesāp. Godīgi sakot, es līdz 30 gadu vecumam pat īsti nezināju, kas ir mans ģimenes ārsts…
⠀⠀- 2019. gada maijā es devos uz Stradiņa slimnīcu, lai konsultētos par brūcīti uz mēles. Sākumā tā atgādināja vienkāršu skrambu vai nelielu apdegumu, un principānekādu diskomfortu man nesagādāja. Pēc kāda laika tā sāka palielināties… Tobrīd man bija 32 gadi, un tas bija īsts šoks. Atceros to dienu, it kā tas būtu noticis vakar: no rīta es, kā ierasts, devos uz darbu, tad bija zvans ar lūgumu ierasties personīgi pēc analīžu rezultātiem.
Agrāk es to biju redzējis tikai filmās, bet tagad izbaudīju uz savas ādas – neviens neko konkrētu nepateica, aprobežojoties ar vispārējām frāzēm par to, ka situācija ir nopietna. Atlikušo dienas daļu es domāju tikai par to, kā pateikt par savu diagnozi tuviniekiem…
… Ir ļoti grūti to atcerēties – dažus mēnešus pirms šī notikuma es apglabāju tēvu…
– Katram no mums ir bijuši brīži, kad laiks velkas bezgalīgi ilgi, vai tā būtu pēdējā mācību stunda skolā, darba nedēļas noslēgums, rinda pie kases pārtikas veikalā vai laika sprīdis līdz ilgi gaidītajam atvaļinājumam… Man šāds periods iesākās 2019. gada maijā, kad es uzzināju par savu diagnozi, bet vizīte pie onkologa bija nozīmēta uz jūniju. Tuvākais pieejamais datums. Bez izņēmumiem. “Zaļais koridors”. Un visu šo laiku tu vienkārši gaidi, būdams pilnīgi bezspēcīgs laika un apstākļu priekšā…
⠀- Teikšu atklāti, ka pieņemt domu par to, ka tev ir vēzis un ir jādzīvo tālāk, nav viegli, tomērdaudz smagāk ir redzēt savu mīļoto cilvēku asaras un pārdzīvojumus, tūkstošo reizi atkārtojot “viss būs kārtībā”…
⠀- Lai jūs saprastu situāciju par šo slimību mūsu valstī – visas palātas ir pilnas, vietu nav, operācijas ir saplānotas teju mēnesi uz priekšu, ārsti strādā kā ogļrači, raujoties vairākas maiņas pēc kārtas. Man operāciju nozīmēja uz 20.06.2019. Manas Māmiņas dzimšanas dienā. ❤
– Pirmo reizi mūžā es parakstīju dokumentus (neparakstīt nedrīkstēja), kuros teikts, ka manas nāves gadījumā pret ārstiem, kas veica operāciju, pretenzijasnetiks izvirzītas. Atklāti sakot, sajūtas nevar aprakstīt!
⠀- Operācija ilga septiņas stundas. Tagad es saprotu, ka man šajā situācijā bija visvieglāk: iemigu – pamodos – viss kārtībā, neko neatceros, neko nejūtu. Bet iedomājieties, kā tajā dienā jutās mani tuvinieki? Ko darīja Katja, pavadot visu dienu slimnīcas uzgaidāmajā telpā? Kādas domas raisījās viņas galvā? Ko viņa padomāja, uzzinot, ka pēc operācijas atrodos reanimācijā? Ko viņa sajuta, ieraugot mani, no galvas līdz kājām notītu ar vadiem un caurulītēm, it kā es būtu kiborgs?!
⠀- Pirmajos brīžos, kad sāc atmosties no narkozes, tu nevari pat atvērt acis, vienkārši dzirdi apkārtējo troksni un jūti pieskārienus. Vienīgais, ko es sajutu, bija tas, kā viņas plauksta maigi saspiež manu rādītājpirkstu. Viņa sēž pie manas gultas (viņu ielaida reanimācijā!) un gaida, kad es atmodīšos. Ja tā nav mīlestība, tad kas ir vispār ir mīlestība?!… ❤
Šī meitene, neraugoties uz visiem aizliegumiem, priekšrakstiem, rekomendācijām un ierobežojumiem saistībā ar koronavīrusu, katru dienu nāk uz slimnīcu, sēžas blakus uz gultas malas, ņem mani aiz rokas un gaida… vienkārši gaida, kad es izveseļošos. Man šķiet, ka, ja viņai liegtu ieeju slimnīcā, viņa ielīstu tajā pa logu vai dūmvadu.
Katjas komentārs zem publikācijas: Tu esi mans neuzvaramais kiborgs, mēs tiksim pāri visām grūtībām❤Es mīlu tevi!
– “Navaļniju izārstēja, tevi arī izārstēs,” teica man draugi, kad es devos uz operāciju Minhenes slimnīcā. Šāds noskaņojums un ticība vācu speciālistiem un vācu medicīnai mani iedrošināja.
⠀- Ribu sāpju dēļ (man pārgrieza sānu un atbīdīja ribas, lai varētu tikt klāt labajai plaušai) es pagaidām nevaru piecelties (ļoti sāpīgi), tāpēc guļu un lasu. Apmēram kā lauvēns no multenes par bruņurupuci.
⠀- Divu medicīnas sistēmu salīdzinājums (Latvija/Vācija) ar gada starpību (anestēzija, operācija, rehabilitācija) – tā ir unikāla pieredze, par kuru es kādreiz noteikti pastāstīšu!
Lai apmaksātu 4 ķīmijas terapijas kursus un otro operāciju, Jegors ir vērsies pēc palīdzības labdarības fondā BeOpen. Fonds ir atvēris viņam speciālu ziedojumu kontu – visi tajā ienākušie līdzekļi tiks uzreiz pārskaitīti Klinikumrechts der Isar der Technischen Universität München, lai segtu medicīnas izdevumus.
Labdarības fondsBeOpen
Reģistrācijas nr. 50008218201
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 000 10
Bankas SWIFT kods CBBRLV22
Mērķis: Zaļā lampa, palīdzība Jegoram Matušonokam
Ziedojumu tālrunis 9 000 63 84 darbosies Jegora atbalstam līdz 24. novembrim. Maksa par zvanu – 1,42 eiro.
No ziedojumiem netiek ieturētas nekādas komisijas maksas vai procenti, visa saziedotā summa tiks novirzīta Ernesta ārstēšanai un rehabilitācijai.
Labdarības autorprogramma ”Zaļā lampa” skan radio Baltkom 93.9 FM ēterā katru otrdienu plkst. 16.00.
Programma top sadarbībā ar labdarības fondu BeOpen.
Pārraidi vada žurnālistes Olga Avdeviča un Rita Troškina.
