Nelaime ar Sņežanu notika tālajā 1993. gadā, atstājot sekas uz visu mūžu.

Šodien Snežanai jau ir 30 gadi, viņa dzīvo Rēzeknē. Sņežana ir apbrīnojami dzīvespriecīga, smaidīga un apburoša jauna sieviete. Taču savā dzīvē viņa nevienu soli nav spērusi patstāvīgi. Viņa pat nespēj pati nostāvēt. Vainīgas pie tā ir nepareizi pieņemtas dzemdības un fatāla ārstu nolaidība. Snežanai kopš dzimšanas ir cerebrālā trieka. Viņa nevar pārvietoties bez citu palīdzības. Bez mobilā pacēlāja, kurš paceļ un nolaiž viņas smago ratiņkrēslu no 3. stāva, viņa nevar iziet no mājas.

Nu viņas vecais pacēlājs ir nolietojies un pavisam drīz salūzīs pavisam. Steidzami ir nepieciešams jauns. Šāda pacēlāja cena ir 2879 eiro. Vienkāršai ģimenei Rēzeknē tā ir nereāla summa. Snežanai ir ļoti vajadzīga mūsu palīdzība.

 

 

Apbrīnojami, taču, neraugoties uz traģisko dzīvesstāstu, saruna ar Sņežanu un viņas tuviniekiem izvērtās ļoti sirsnīga, gaiša un silta.

“Man ir zelta bērni, mazbērni un znoti,” saka vecmāmiņa Ņina. “Mums ir zelta vecmāmiņa,” atbild bērni un mazbērni. Sņežana visu laiku smaida un priecājas par katru sīkumu kā mazs bērns. Lai gan viņa ir piedzīvojusi daudz sāpju un netaisnības.

Viss sākās ar to, ka Sņežanas mammai 7. grūtniecības mēnesī pēkšņi sākās dzemdības. “Ātrie” aizveda viņu uz dzemdību namu.

“Mums mājās nebija telefona. Pa ceļam uz darbu es devos uz turieni, lai uzzinātu, kas mums ir piedzimis,” stāsta vecmāmiņa. “Neviens nav piedzimis,” man atbildēja. “Bērns ir miris, mēs glābjam māti.” Manu vecāko meitu tā arī nepārveda uz dzemdību nodaļu, viņa gulēja ginekoloģijā. Tā pagāja vēl divas dienas. Beidzot ceturtajā dienā man izdevās iekļūt iekšā, un es ieraudzīju, ka mana meita no sāpēm burtiski rāpo pa grīdu. Es nekavējoties pasaucu ārstu, kurš lika pārvest viņu uz dzemdību nodaļu pirmajā stāvā. Vēlāk es piezvanīju vienai savai paziņai un uzzināju, ka mana meita ir dzemdējusi.  Un bērns ir dzīvs.”

Meitenīte piedzima pavisam maziņa – tikai 1,900 kg. Pavisam drīz mammu ar mazuli izrakstīja mājās, taču nekādas rekomendācijas vai nosūtījumus uz izmeklējumiem viņām slimnīcā neiedeva. Arī bērnu ārsts, pie kura Sņežanu līdz gada vecumam veda vecmāmiņa, nelikās ne zinis, lai gan meitenīte neattīstījās tā, kā vajadzētu attīstīties viņas vecuma bērniem. Apjukusī ģimene nezināja, ko iesākt. Turklāt tie bija 90. gadi…. Neviens nelikās ne zinis.

Tikai tad, kad Sņežanai bija gads un 2 mēneši, ģimenes ārsts palūdza neirologam nosūtījumu uz Bērnu slimnīcu Rīgā.

“Tur jau profesors sasauca konsīliju, pieaicinot veselus piecus dažādus ārstus. Mums pateica, ka, ja bērnu uzreiz nosūtītu uz Rīgu, viņai varētu palīdzēt. Bet tas, ko vajadzēja, netika laikus izdarīts. Tagad tas ir uz mūžu,” stāsta vecmāmiņa.

Ārsti, uzzinot Sņežanas stāstu, bija ļoti pārsteigti, ka ceturtajā dzemdību kontrakciju dienā, kad ūdeņi jau sen ir nogājuši, bērns vēl joprojām bija dzīvs. “Tātad viņa jums ir ļoti spēcīga,” viņi teica vecmāmiņai.  Taču meitenīte piedzīvoja skābekļa trūkumu, kas radīja smagus smadzeņu bojājumus. Draugi rekomendēja mammai vērsties tiesā. “Tas bija smags laiks, mums nebija ne naudas, ne arī spēka. Tāpēc mēs atmetām roku un ķērāmies pie mūsu Sņežanas ārstēšanas,” atceras vecmāmiņa.

Sņežanai uzreiz tika piešķirta 1. invaliditātes grupa. Viņas tuvinieki darīja visu iespējamo, kas bija viņu spēkos – vadāja Sņežanu uz rehabilitācijas centru Vaivaros, fizioterapiju, peldbaseinu, reitterapiju… Vecmāmiņa atteica sev it visā, lai apmaksātu meitenei fizioterapeita nodarbības mājās. Sņežanai tika veiktas divas operācijas, lai iztaisnotu kājas – viņa piedzima ar sakrustotām kājiņām. Taču staigāt viņa tā arī neiemācījās nervu bojājumu dēļ.

Kad Sņežana piedzima, vecvecāki viņu uzreiz paņēma pie sevis. Mamma dzīvoja atsevišķi, viņai nebija ne apstākļu, ne iespēju, lai pilnvērtīgi rūpētos par slimu bērniņu. Pirms gada nomira vectēvs, kurš ļoti mīlēja savu mazmeitiņu. Tagad Sņežana ir palikusi divatā ar vecmāmiņu viņas divistabu dzīvoklī.

Burtiski no pirmajām dienām Sņežanai nepārtraukti līdzās ir viņas tante Jeļena.

“Kad Sņežana piedzima, man bija 11 gadi. Mēs ar viņu pat gulējām vienā gultā. Kad Sņežanai palika gads, mani aizsūtīja kopā ar viņu uz sanatoriju. Dažkārt mani pat uzskatīja par viņas mazgadīgo mammu. Viņa mani sauc par Lenčiku, bet vecmāmiņu – par mammu. Sņežana ļoti viņu mīl,” stāsta Jeļena.

Šodien Jeļena ir precējusies un audzina divus bērnus – 12 gadus vecu meitu un piecgadīgu dēlu. Taču, neskatoties uz to, ka viņa dzīvo atsevišķi, Jeļena rūpējas par Sņežanu un katru dienu pavada ar viņu daudz laika.

“Mani bērni cenšas palīdzēt mums it visā. Savukārt Sņežana ir tik atbildīga, ka es varu droši atstāt savu jaunāko ar viņu, ja man kaut kur ir jādodas,” smaida Jeļena.

Kad Sņežana vēl mācījās skolā, viņu un citus bērnus ar veselības problēmām uz skolu vadāja speciāls autobuss, kurš bija aprīkots ar pacēlāju. Nu jau kādus sešus gadus šis autobuss vairs nekursē. Jauna autobusa iegādei pilsētas Domei nav naudas. Bērni ir spiesti mērot ceļu uz skolu, kā vien katrs var.

Sņežana ir pabeigusi deviņas klases. Darba dienās tuvinieki vadā viņu uz Dienas aprūpes centru, kur darbojas cilvēki ar invaliditāti. No rīta Jeļena ar vīru nolaiž Sņežanas ratiņkrēslu no trešā stāva un ar auto aizved viņu uz nodarbībām. Tas nav vienkārši, jo Jeļena ir ļoti smalka un sver aptuveni 50 kg, bet Sņežana ir dūšīgāka.

“Man ļoti patīk Dienas aprūpes centrā, tur mums veic masāžas un ir fiziskās nodarbības. Mēs skatāmies multfilmas, apmeklējam bibliotēku,” smaida Sņežana.

Pēcpusdienā Jeļena brauc pakaļ Sņežanai. Atbrauc arī Sņežanas mamma, lai palīdzētu iecelt ratiņkrēslu mašīnā un aizvestu viņu mājās. Un tā katru dienu, izņemot brīvdienas.

Brīvdienās Dienas aprūpes centrs nestrādā, tāpēc tuvinieki ved Sņežanu uz klubu “Saules Stars”, kur cilvēki ar invaliditāti un redzes traucējumiem nodarbojas ar kulināriju un dažādām radošām aktivitātēm.

Par spīti visām problēmām Sņežana ir ļoti dzīvespriecīga. Nav tādas lietas, kas nebūtu viņai interesanta! Šobrīd viņa aizraujas ar rokdarbiem un instalāciju izgatavošanu. Īpaši Sņežanai patīk veidot sveces no šķidrā vaska ar dažādiem aromātiem. Viņa ļoti vēlas izgatavot sveces eglītes formā un uzdāvināt tās saviem mīļajiem Ziemassvētkos.

Mēs pajautājām Sņežanai, ko viņa pati gribētu saņemt dāvanā Jaunajā gadā? Viņa smaidot atbildēja: “Es nezinu. Man viss ir.” Apbrīnojams cilvēks

“Sņežana ir ļoti iejūtīga un atsaucīga. Viņa saprot, ka ar viņu nav viegli, un ļoti pārdzīvo par to. Un vēl viņa ir liela optimiste,” saka Jeļena.

Sņežana ar visiem prot atrast kopīgu valodu un visus mīl. Un visi mīl viņu. Dienas centrā cilvēki saka, ka viņa dāsni dalās ar savu sirds siltumu – gluži kā saulīte.

Meistars Jevgeņijs, kurš piegādā pacēlājus un citas ierīces, bez maksas ierīkoja Sņežanai dzīvoklī speciālu konstrukciju ar vadotnēm un trosēm, kas palīdz viņu ievietot vannā, lai nomazgātu. Bez tā smalkās sievietes nespētu tikt galā.

“Labākā pilsētas friziere Ilona Rudoviča griež viņai matus un neņem par to naudu. Saka: “Ļaujiet man izdarīt ko labu Sņežanai,” stāsta Jeļena. “Kad augustā dzimšanas dienā mēs Sņežanu aizvedām uz kafejnīcu, tik daudz cilvēku pienāca viņu apsveikt. Tas bija tik jauki!”

Kā palīdzēt

Sņežanas lielākais sapnis ir iemācīties staigāt. Tas, diemžēl, pagaidām nav reāli. Vēl viņa sapņo kā bērnībā aizbraukt uz sanatoriju – viņai tur ļoti patīk. Taču tad kādam ir obligāti jābrauc līdzi. Vecmāmiņai tas vairs nav pa spēkam, bet pārējie strādā. Taču šo sapni principā var īstenot arī nedaudz vēlāk.

Bet palīdzēt Sņežanai iegādāties jaunu mobilo pacēlāju LIFTKAR PTR, pirms vecais vēl pavisam nav salūzis, lai viņa varētu netraucēti un droši nokļūt uz ielas – tas ir reāli jau tagad!

Pacēlāja LIFTKAR PTR cena ir 2879 EUR

Ziedojumu tālrunis 90006384 darbojas Sņežanas atbalstam līdz 14. novembrim. Maksa par zvanu ir 1,42 EUR. Labdarības fonds BeOpen ir atvēris Sņežanai arī speciālu ziedojumu kontu. No konta ienākušajiem ziedojumiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.

Labdarības fonds BeOpen

Reģ. nr. 50008218201

Konta nr. LV10 CBBR 1123 2155 00310

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Snežanai Bibikovai

Labdarības fondam BeOpen ir Sabiedriskā labuma organizācijas (SLO) statuss, kas ziedotājiem (gan privātpersonām, gan uzņēmumiem) dod iespēju saņemt ienākuma nodokļu atlaides.

Aicinām pievienoties FB lapai >>>Zaļā lampa>>>

Ja jums nepieciešama palīdzība, lūdzu, sazinieties ar mums: zala.lampa@gmail.com, info@beopen.lv

Labdarības projekts ”Zaļā lampa” top sadarbībā ar labdarības fondu  BeOpen ar interneta veikala  JOOM  atbalstu. Projekta autores un vadītājas – žurnālistes Olga Avdēviča un Rita Troškina