Iļjam Desjatkovam ir 9 gadi. Viņš ir trešais, jaunākais, bērns ģimenē. Vecāki viņu dievina un ļoti raizējas par viņa veselību.

Ģimene dzīvo lauku mājā 25 kilometrus no Daugavpils. Mamma un dēlu bieži brauc uz Rīgu uz rehabilitāciju. Iļjas diagnoze ir bērnu atipiskais autisms un runas attīstības traucējumi. Pirmos vārdus puisēns sāka izrunāt 4 gadu vecumā, tikai nesen viņš ir iemācījies veidot nelielas frāzes no diviem vārdiem.

Mamma dara visu iespējamo un neiespējamo, lai maksimāli efektīvi palīdzētu dēlam. Būdama pēc profesijas skolotāja, viņa ir ieguvusi papildu izglītību, lai varētu strādāt ar Iļju mājās.

Nodarbības ar speciālistiem pamazām sāk dot rezultātus. Rehabilitācija ir nepieciešama pastāvīgi un prasa ļoti daudz līdzekļu. Ģimenei no Latgales ar trim bērniem daudz ko nevar atļauties. Taču no tā ir atkarīgs zēna liktenis. Tāpēc mamma ir vērsusies pēc palīdzības.

Palīdzība nepieciešama, lai apmaksātu nodarbības ABA terapijas centrā “Lauvas skola”, kā arī nodarbības ar neiropsihologu rehabilitācijas centrā “Valensia” Latgalē. Programmas izmaksas gadam ir 6800 eiro.

Ziedojumu tālrunis 90006384 darbojas Iļjas atbalstam līdz 2. aprīlim. Maksa par zvanu ir 1,42 eiro. Labdarības fonds BeOpen ir atvēris Iļjam Desjatkovam arī īpašu ziedojumu kontu:

Labdarības fonds BeOpen

Reģ. Nr.. 50008218201

Konta Nr. LV34 CBBR 1123 2155 0046 0

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Iļjam Desjatkovam

Varonīgā mamma

“Cik vien sevi atceros, es vienmēr esmu vēlējusies ģimeni un daudz bērnu,” stāsta Ludmila. “Kad man bērnībā jautāja, par ko es vēlos kļūt, es atbildēju: par mammu. Un es pat visu laiku zīmēju bērnu ratiņus.”

Sapņi piepildās. Tagad viņa ir trīs bērnu mamma. Vecākais dēls Vladimirs mācās 7. klasē, meita Elīna – 4. klasē. Iļja ir pirmklasnieks. Sākumā vecāki gribēja sūtīt viņu uz parastu lauku skolu, kur Iļja varētu mācīties pēc īpašas programmas, taču nesanāca. Tāpēc zēns tika pārcelts uz vietējo specializēto skolu.

Ludmila ir dzimusi Daugavpilī, bet viņas vīrs Vladimirs ir no Rīgas. Abi iepazinās Rīgā, kur Ludmila tolaik strādāja. Kopš tā brīža viņi ir nešķirami. Kādā brīdī jaunajai ģimenei radās doma pamest pilsētu un pārcelties uz dzīvi tuvāk dabai. Domāts – darīts! Ludmila ar vīru sāka meklēt jaunu mājokli, vienlaicīgi izvērtējot savas materiālās iespējas. Pierīgā visi īpašumi bija ļoti dārgi – jaunajai ģimenei tie nebija pa kabatai. Galu galā Ludmila ar Vladimiru iegādājās nelielu vecu lauku māju netālu no Daugavpils, un 2013. gadā pārcēlās uz turieni. Savu esošo māju viņi ir uzbūvējuši paši saviem spēkiem. Vladimirs pēc specialitātes ir atslēdznieks, viņam ir zelta rokas. Pēc diviem gadiem ģimene jau varēja iekārtoties jaunajā mājoklī.

“Bērni šeit jūtas ļoti labi. Blakus mājai ir dīķis, kur var vizināties ar laivu. Mums ir divi suņi – lielais vārdā Grejs un pundurpinčeris Freja. Viņi arī ir mūsu ģimenes locekļi. Mēs audzējam vistiņas, kuras Iļja vasarā mīl barot,” smaida Ludmila.

Viss būtu bijis labi, ja ne mana jaunākā dēla slimība.

Neviens to negaidīja. Dzemdības bija ideālas, atceras Ludmila. Pēc Apgara skalas bērns saņēma 9-10 punktus – labāk nevarēja būt. Tiesa, grūtniecības laikā ultrasonogrāfijā tika konstatēta nabassaites aptīšanās, un dzemdību laikā Iļja piedzīvoja asfiksiju, taču viss beidzās labi.

Līdz gada vecumam Iļja attīstījās pilnīgi normāli un bija ļoti mierīgs mazulis. Taču kādā brīdī puisēns pēkšņi kļuva pārmērīgi aktīvs. “Viņš skraidīja apkārt, griezās uz riņķi, muka prom un visur kāpelēja. Viņu nebija iespējams apturēt,” atceras Ludmila. “Viņam absolūti nebija baiļu sajūtas. Piemēram, viņš varēja aprīlī ielīst dīķī un nejust aukstumu. Iespējams, jutīgums bija kaut kā traucēts.”

Ludmila bieži domāja – cik labi, ka esam aizbraukuši no pilsētas un dzīvojam laukos. Šeit nav transporta, nav trakas satiksmes, maz cilvēku. Ar tādu bērnu kā Iļja šeit ir daudz mierīgāk un drošāk.

Taču vecākus ļoti satrauca tas, ka zēns nerunāja ne vārda.

3,5 gadu vecumā mamma aizveda Iļju uz Rīgu, lai veiktu izmeklēšanu Gaiļezerā. Tur zēnam tika diagnosticēts bērnu autisms un runas attīstības traucējumi. Iļjam piešķīra invaliditāti.

Kurš, ja ne mēs

Jaunākā dēla diagnoze sākumā raisīja vecāku neizpratni un šoku. Kāpēc? No kurienes? Kas vispār ir autisms? Viņi nekad iepriekš nebija ar šo terminu saskārušies. Taču neviens viņiem neko nepaskaidroja, nepateica, kā dzīvot tālāk un kur vērsties.

“Es nesapratu, kas notiek. Drudžaini domāju: ko man darīt? Mēs dzīvojām izolēti savā lauku mājā, nebija neviena, kam pajautāt padomu. Taču pamazām nāca sapratne: kurš gan cits, ja ne mēs? Bērns ir jāglābj. Un skaidrs, ka tas ir jādara mums pašiem, neviens cits viņam nepalīdzēs,” atceras Ludmila.

Vecāki sāka meklēt informāciju visur, kur vien varēja. Citi līdzīgu bērniņu vecāki pastāstīja viņiem par centru “Doktrīna” Sanktpēterburgā, un viņi devās turp par saviem līdzekļiem. “Doktrīnā” Iļja izgāja nepieciešamās pārbaudes, un organiski smadzeņu bojājumi, par laimi, netika konstatēti. Ārsti izteica pieņēmumu, ka, iespējams, signāli līdz smadzenēm nenonāk vajadzīgajā apjomā.

Taču 4 gadu vecumā Iļja vēl joprojām nerunāja. Pirmie apzinātie vārdi parādījās tikai 4,5 gadu vecumā, pateicoties kompleksām un pastāvīgām nodarbībām ar speciālistiem.

Iļja izgāja “Doktrīnā” piecus rehabilitācijas kursus, bet tad sākās pandēmija… Ceļot kļuva neiespējami. Ludmila centās izmantot visas iespējamās ārstēšanās iespējas arī Latvijā. Viņa ļoti labi saprot, ka palīdzēt var tikai kompleksa un visaptveroša pieeja. Tāpēc ar Iļju strādāja fizioterapeits, logopēds un neiropsihologs. Tika izmēģinātas arī inovatīvas metodes – smadzeņu mikropolarizācija un BAC jeb bioakustiskā korekcija Rīgas Svētās Sofijas centrā.

Ludmila pēc izglītības ir skolotāja. Viņa saprata – lai palīdzētu dēlam, viņai trūkst zināšanu, un uzsāka mācības tiešsaistē.

“Kopš 2020. gada beigām es pati intensīvi nodarbojos ar bērnu. Esmu apguvusi sensorās integrācijas kursu, logopēdijas kursu pēc Tatjanas Gruzinovas metodes un “Kompetentā vecāka” kursu, un visas šīs zināšanas cenšos pielietot praksē,” stāsta Ludmila.

Pusotru gadu viņi periodiski brauc uz Rīgu uz ABA terapiju Lauvas centrā. Ceļš ir garš un grūts, ar pārsēšanos. Taču rezultāti ir, tāpēc apstāties nedrīkst.

Mamma ar lepnumu uzskaita visus dēla mazos sasniegumus, kas lielākajai daļai cilvēku šķistu ikdienišķi, taču deviņgadīgajam Iļjam un visai viņa ģimenei tā katrreiz liela kopīga uzvara.

“Tagad Iļja ir daudz maz sakārtojies, spēj koncentrēties mācībām, māk pats apģērbties un izģērbties. Viņš vairs nebēg, pievērš uzmanību tam, kur es esmu, un neiet tālu prom. Ja agrāk veikalā viņš vienkārši krita uz grīdas un kliedza, tad tagad viņš paņem groziņu, staigā kopā ar mani un mierīgi gaida pie kases. Viņš atsaucas uz savu vārdu, saprot, kur var draiskoties un kur nevar,” par dēla mazajam uzvarām stāsta Ludmila.

Arī Iļjas vārdu krājums ir paplašinājies. Viņš ir iemācījies veidot frāzes no diviem vārdiem, piemēram, māk pateikt “ielej tēju” vai “mašīna brauc”. Citiem vārdiem sakot, parādās apzinātas komunikācijas prasmes.

Tiesa, komunicēt ar citiem bērniem Iļjam vēl joprojām ir ļoti grūti. Taču viņš ar prieku rotaļājas ar māsu un brāli. Un viņam ļoti patīk palīdzēt.

“Iļjas mīļākā nodarbe ir salikt veļu veļas mašīnā,” smejas māmiņa. “Vēl viņš var uzsmērēt sviestmaizi, palīdzēt pagatavot salātus. Viņš prot lietot planšetdatoru, skatās multfilmas “Fiksīši” un “Maša un lācis”. Viņam patīk veidot no plastilīna un dedzināt sveces – viņš rūpīgi tās saliek un tad skatās uz uguni. Vēl Iļja mīl dziesmiņu par Antošku. Pirms gulētiešanas viņš prasa man: “Mammu, nodziedi Antošku!”. Un pats dzied līdzi: “tiļi-tiļi, traļi-vaļi.”

Tikai pati mamma zina, cik daudz laika un pūļu viņa velta saviem trim mīļajiem bērniem, no kuriem viens prasa īpašu uzmanību. Un viņa arī zina, ka diagnoze nav spriedums.

“Organisma iespēju robežas patiesībā mums nav zināmas. Tāpēc dari, kas jādara, un lai notiek tas, kam jānotiek. Cita ceļa nav,” uzskata Ludmila.

Ludmila nepārtraukti meklē jaunas iespējas un ceļus, cenšoties izmantot kompleksu pieeju ārstēšanā. Vīrs un vecākie bērni viņu it visā atbalsta. Neraugoties ne uz ko, viņai ir izdevies izveidot laimīgu ģimeni.

“Manuprāt, ģimenē vissvarīgākais ir ļaut katram būt pašam. Ir ļoti svarīgi, lai būtu cieņa vienam pret otru. Un, ja vēl ir savstarpējas jūtas, tas vispār ir ideāli,” smaida Ludmila.

Sev laika viņai neatliek vispār. “Viena mīļākā nodarbe man tomēr ir – tās ir manas dobes. Es tur stādu savas puķes. Un tomāti, man ir vairāk nekā 150 dažādu šķirņu. Vēl man patīk mūzika… Tā ir dvēselei.”

Ludmilas lielākais sapnis ir palīdzēt jaunākajam dēlam tikt galā ar slimību, izkļūt no “aizspogulijas”, lai viņš nākotnē spētu integrēties sabiedrībā un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Kā palīdzēt

Palīdzība nepieciešama, lai apmaksātu sistemātisku rehabilitāciju – regulāras nodarbības  nodarbības ABA terapijas centrā “Lauvas skola”, kā arī nodarbības ar neiropsihologu sociālās rehabilitācijas centrā “Valensia” Latgalē. Programmas izmaksas gadam ir 6800 eiro.

Ziedojumu tālrunis 90006384 darbojas Iļjas atbalstam līdz 2. aprīlim. Maksa par zvanu ir 1,42 eiro. Labdarības fonds BeOpen ir atvēris Iļjam Desjatkovam arī īpašu ziedojumu kontu.

Labdarības fonds BeOpen

Reģ. Nr.. 50008218201

Konta Nr. LV34 CBBR 1123 2155 0046 0

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Iļjam Desjatkovam

Labdarības fonds BeOpen no ziedojumiem neietur nekādu komisijas maksu. Visa ziedotā nauda 100% apmērā nonāk tam paredzētajam mērķim.

Labdarības fondam BeOpen ir Sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ziedotājiem dod iespēju saņemt ienākuma nodokļu atlaides.

Labdarības projekts ”Zaļā lampa”  top sadarbībā ar labdarības fondu  BeOpen un interneta-veikalu  JOOM. Projekta autores un vadītājas – žurnālistes Olga Avdēviča un Rita Troškina.

Aicinām pievienoties FB lapai >>>Zaļā lampa>>>

Ja jums nepieciešama palīdzība, lūdzu, sazinieties ar mums: zala.lampa@gmail.com, info@beopen.lv