“Zaļā lampa”: stasts par mīlestību. Jeļenai un Jevgēņijam nepieciešama palīdzība pacēlāja iegādei

Šis stāsts līdzinās sižetam kādā romānā. Jeļena un Jevgēņijs iepazinās pirms 3 gadiem. Kopš iepazīšanās abi ir kopā visu laiku, un viņiem vienam bez otra ir grūti nodzīvot pat pāris stundas. Aprīlī viņi nosvinēja kāzas. Pirmajā acu uzmetienā Jeļena un Jevgēņijs šķiet parasts mīlošs pāris. Tikai – abi pārvietojas riteņkrēslos.

Ļena un Žeņa satikās sociālās aprūpes iestādē “Gaiļezers”

No otrdienas Jevgēņijam un Jeļenai Seļaviniem darbosies labdarības tālrunis 90006384. Maksa par zvanu — 1,42 eiro. Labdarības fonds BeOpen atvēris kontu pacēlāja apmaksai, kam vajadzīgi 2895eiro.

Liktenis viņus nav lutinājis. Pirms 8 gadiem Jeļena iekļuva smagā avārijā. Viņu notrieca mašīna, kad Jeļena šķērsoja ielu. Pie samaņas Jeļena nāca tikai slimnīcā, un kopš tā laika viņai veiktas sešas operācijas. Var teikt, ka kājas saliktas kopā no jauna, taču lūzumi saaug slikti. Jeļena aizvien nespēj pārvietoties patstāvīgi un cieš lielas sāpes. Pirms avārijas Ļena dzīvoja nelielā vienistabas dzīvoklīti, 13 kvadrātmetrus lielā istabā, kopā ar savu meitu Veroniku. Visu dzīvi viņa strādājusi par frizieri. Kad notika nelaime, kļuva pavisam grūti — ar riteņkrēslu istabā pārvietoties nebija iespējams, un Jeļena pārcēlās uz pansionātu.

Jevgēņijs agrāk strādāja par būvuzraugu, bieži devās komandējumos uz ārvalstīm. Arī viņš iekļuva avārijā. Gandrīz gadu Jevgēņijs nogulēja komā. “Kad pamodos un sapratu, ka nevaru pakustēties, man negribējās dzīvot,” atceras Jevgēņijs. Taču viņš saņēmies un pamazām sācis atgūties. Ikdienā Jevgēņijs sadzīvo ar spēcīgām sāpēm kājās — dažreiz līdz asarām. Ārsti iesaka Jevgēņijam nomainīt abas gūžu locītavas, taču operācijas ir maksas un rindā jāgaida vismaz divi gadi. Patlaban Jevgēņijs lieto spēcīgas pretsāpju zāles, kas vairs īsti nepalīdz. Papildus tam, Jevgēņijam ir izoperēts vairogdziedzeris un aizkuņģa dziedzeris, kālab attīstījies cukura diabēts. Nesen lēkmes laikā viņam kļuva slikti uz ielas, un Jevgēņijs nokrita uz kāpnēm… Tomēr, neraugoties ne uz ko, viņš smaida un joko. Un ne mirkli neizlaiž no acīm savu Ļenu.

Vēl pirms avārijas Jevgēņijs izšķīrās no sievas un atstāja dzīvokli viņai un abu nepilngadīgajam dēlam. Viņš pats labi pelnīja un īrēja dzīvokli. Bet pēc avārijas un slimnīcā pavadītā laika viņam bija jāpārceļas uz pansionātu.

Ļena un Žeņa dzīvoja dažādos stāvos, un abi satikās pansionāta rīkotajā pasākumā. “Mani palūdza doties uz bibliotēku, lai satiktos ar jaunajiem iemītniekiem, parunātos ar viņiem un pastāstītu par pansionātu. Es ļoti negribēju turp doties,” stāsta Jeļena, “taču sociālā darbiniece uzstāja, un es piekritu. Tur es ieraudzīju Žeņu. Viņš kādā konkursā bija vinnējis konfektes un atdeva tās man. Mēs kopā izdzērām tēju, papļāpājām. Un pēc tam viņš sāka mani aicināt pastaigās.”

“Ja godīgi, Ļenu biju ievērojis jau agrāk, kad sanitāre veda viņu pastaigās,” piebilst Žeņa, “un man viņa iepatikās. Kad sākām satikties, es sapratu, ka ar Ļenu jūtos labi, silti, patīkami. Mums uzreiz atradās kopīgas intereses. Pats negaidīju, ka manā stāvoklī kas tāds ir iespējams.”

Dzīvot četrās sienās un izolēti no sabiedrības viņiem negribējās. Abi sāka bieži braukt dabā. No rīta satikās, pagatavoja sviestmaizes un devās uz ezeru vērot gulbjus. Vai kāpa autobusā un brauca uz jūru. Dzīve ieguva citas krāsas.

Taču, sākoties pandēmijai, tas viss kļuva neiespējams. “Ārā varēja iziet tikai uz stundu un kopā ar sanitāri, uz veikalu nedrīkstēja doties, pat valkājot masku. Papildus tam, pansionātā iestājās cilvēki ar ļoti smagām saslimšanām. Viņi iepriekš bija dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, un nu viņiem nebija, kur palikt. Gaisotne pansionātā pasliktinājās. Un mēs sākām domāt, ka varētu kopā noīrēt dzīvokli,” atceras Jeļena.

Citu variantu viņiem nebija. Rindā uz sociālo dzīvokli Jeļena iestāties nevar, jo savu mazo vienistabas mitekli viņa nesen uzdāvināja meitai uz kāzām (un tā skaitās dzīvokļa pārdošana). Mājokļu departamentā Jeļenai teikts, ka jautājumu par sociālā dzīvokļa piešķiršanu varēs izskatīt vien pēc trim gadiem. Jevgēņijam piedāvāja sociālo dzīvokli, taču tikai vienam cilvēkiem — ar diviem riteņkrēsliem tur nav iespējams samainīties. Arī viņam ieteica apdomāt dzīvokļa īri.

Dzīvokli pāris atrada — tas ir neliels vienistabas miteklis Ķengaragā, ēkas pirmajā stāvā. Taču 8 pakāpieni, kas jāpārvar, lai iekļūtu dzīvoklī, cilvēkiem riteņkrēslos nav iespējami. Tālab abiem nebija iespējas iziet ārā. Sākumā abi sēdējuši uz balkoniņa, ar ilgām raudzīdamies garāmgājējos. Jevgēņijs mēģināja izgatavot uzbrauktuvi no dēļiem, taču tas problēmu neatrisināja — vairākkārt izkrītot no riteņkrēsla, no šīs ietaises bija jāatsakās.

“Pēc tam man ieteica vērsties uzņēmumā “Elevet”, kas izgatavo aprīkojumu, lai atvieglotu ikdienu cilvēkiem ar invaliditāti. Ar labdarības fonda BeOpen atbalstu izmēģinājumam uz laiku iznomājām no uzņēmuma īpašu robotu-pacēlāju. Pārliecinājāmies, kas ir ļoti ērts un mums der. Tagad mūsu sociālā darbiniece Žanna, kas ik dienu nāk mums palīgā, var bez papildu palīdzības izvest mūsu riteņkrēslus ārā. Un mēs paši varam aizbraukt uz veikalu, pie ārsta vai vienkārši pastaigā. Taču mums ir vajadzīgs pašiem savs robots,” stāsta Jeļena.

Kopdzīve, lai arī pavisam nelielā dzīvoklītī, pilnībā atšķiras no dzīves pansionātā. Dažkārt pie Jeļenas un Jevgēņija atnāk ciemiņi. Jeļenai ir draudzene Anastasija, ko viņa pazīst no 3 gadu vecuma. Savukārt Jevgēņija paziņas gandrīz visi pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs.

“Pirms diviem gadiem mēs bijām manas meitas kāzās. Skatījāmies, cik visi laimīgi, un arī pašiem tā gribējās. Apprecējāmies arī mēs,” stāsta Jeļena. “Atceros, ka pēc pēdējās operācijas, aprīlī, aizbraucu pie sava ķirurga Vitālija Pastara. Viņš bija veicis lielisku operāciju un pats personīgi man pārsēja kāju. “Viss,” viņš teica, “līdz kāzām sadzīs.” Es nosmējos: “Man kāzas jau 24. aprīlī.” Dakteris pasmaidīja un sacīja: “Tad dāvinu šo kāju jums uz kāzām.” Tāda, lūk, kāzu dāvana. Mēs kārtīgi nosmējāmies.”

Abi esot domājuši arī par salaulāšanos baznīcā un pat tikušies ar Pasludināšanas baznīcas tēvu Sergeju. Tomēr patlaban viņi nespēj nostāvēt kājās, tāpēc Jeļena un Jevgēņijs liek lielas cerības uz operācijām, pēc kurām stāvoklis uzlabosies un viņi varēs kaut mazliet nostāvēt paši — tad varēs arī salaulāties baznīcā.

Viņi viens par otru ļoti rūpējas. Jevgēņija mīļākais ēdiens ir pankūkas, un Ļena tās cep katru dienu, kaut arī tas nemaz nav viegli. “Bet pavisam nesen es neveikli pagriezos un izkritu no dīvāna,” viņa atceras. “Žeņa pats mani pacēla. Un viss izdevās.”

Kaut viņiem izdotos arī viss pārējais! Šobrīd viņiem nepieciešams pašiem savs robots-pacēlājs. Tas maksā2895 eiro. Tā ir cena brīvībai un iespējai izbraukt ārā. Ar nelielajām pensijām pietiek vien zālēm (viņiem uz grīdas to ir vesels maiss). Bet priekšā vēl operācijas, kas arī jāapmaksā pašiem. Ar to neviens nepalīdzēs.

No otrdienas Jevgēņijam un Jeļenai darbosies labdarības tālrunis 90006384. Maksa par zvanu – 1,42 eiro.

Labdarības fonds BeOpen ir atvēris kontu pacēlāja apmaksai, kam vajadzīgi 2895 eiro.

Taču viņiem abiem ir ļoti nepieciešamas operācijas, lai atbrīvotos no ikdienas sāpēm un vismaz daļēji pieceltos no riteņkrēsliem. Lai varētu uzsākt ārstēšanos, vajag vismaz 5200 EUR.Ja mums visiem kopā izdotos viņiem palīdzēt, apņēmīgais laulātais pāris varētu savu ikdienu vadīt jau citā dzīves kvalitātē.

Labdarības fonds BeOpen

Reģ. Nr. 50008218201

Konta nr. LV59CBBR1123215500010

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22

Ziedojuma mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Jeļenai un Jevgeņijam Seladjiniem

No kontā ieskaitītās naudas netiek ieturētas nekādas komisijas maksas un procenti.

Mobilais kāpurķēžu pacēlājs SANO LIFTKAR PTRatvieglo pārvietošanos pa kāpnēm cilvēkiem riteņkrēslos. Tā nodrošina vadību ar optimālu slīpuma leņķi. Sistēma darbojas ar akumulatoru. Pacēlāja pārvietošanās laikā riteņkrēsls tiek droši piestiprināts pie pacēlāja. Pacēlājs ir datorizēts, tam ir rādītāji un indikatori.

Tālrunis atbalstam — 90006384.

Viena zvana maksa — 1,42 eiro.

Labdarības fonds BeOpen projekta “Zaļā lampa” ietvaros atvēris atbalsta kontu. No ziedotās naudas netiek ieturēta nekāda komisijas maksa.

Labdarības autorprogramma ”Zaļā lampa” skan radio Baltkom 93.9 FM ēterā katru otrdienu plkst. 16.00.
Programma top sadarbībā ar labdarības fondu BeOpen.

Pārraidi vada žurnālistes Olga Avdeviča un Rita Troškina.