Izkāpjot noPļaviņu autobusa, Aleks uzreiz pakrita – samežģījās slimā kāja, neļaujot zēnam nostāvēt. Tas notika vasaras sākumā, tad mēs arī iepazināmies ar Aleksu un viņa māmiņu Ilonu. Viņi bija atbraukuši uz Rīgu, lai dotos uz konsultāciju pie ārsta.
Aleksam ir 8 gadi. Viņš ir ļoti nopietns un gandrīz nekad nesmaida. Jaukopš pirmajiem dzīves gadiem zēnam ir nācies pārciest daudz likstu un sāpju. Viņš ļoti grib skraidīt un spēlēt futbolu kopā ar citiem puišeļiem. Taču slimā kāja viņu neklausa, un Aleks ar grūtībām spēj pārvarēt vien nelielus attālumus. Aleksam ir ievērojama pēdas deformācija, pēda ir pārstājusi augt. Tā rezultātā Aleks pastāvīgi cieš no sāpju lēkmēm, kas pēdējā laikā ir pastiprinājušās. Pavisam nesen, izstāvot milzīgas rindas pie ārstiem, Aleksa māmiņai Ilonai beidzot izdevās savākt visus nepieciešamos dokumentus, lai noformētu dēlam invaliditāti. Tagad viņi gaida atbildi no sociālā dienesta par pensijas piešķiršanu.
Ziedojumu tālrunis 90006384 darbojas Aleksa atbalstam līdz 30 novembrim. Maksa par zvanu – 1,42 eiro. Labdarības fonds BeOpen ir atvēris arī ziedojumu kontu, lai palīdzētu Aleksam Kulikovam apmaksāt ortozes un rehabilitācijas kursu.
Labdarības fonds BeOpen
Reģ. nr. 50008218201,
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 000 10
Bankas SWIFT kods: CBBRLV22
Mērķis — Zaļā lampa. Palīdzība Aleksam Kulikovam
No ziedojumiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.
Kā tas viss notika
Aleks piedzima Anglijā, uz kurieni viņa māmiņa bija devusies strādāt. Tur viņa iepazinās ar Aleksa tēvu. Pavisam drīz pēc dzemdībām ģimene atgriezās Latvijā. Nelaime notika, kad Aleks gada un trīs mēnešu vecumā saslima ar rotavīrusu. Līdz tam zēns attīstījās pilnīgi normāli un sāka staigāt jau 11 mēnešu vecumā. Zēnu kopā ar māmiņu ievietoja Jēkabpils slimnīcas infekcijas nodaļā. Atceroties to, Ilona vēl joprojāmnespēj valdīt asaras.
“Vakarā virsmāsa, ievadot zāles pret temperatūru, trāpīja ar adatu nervā. No rīta bērns nevarēja piecelties. Vienkārši nokrita. Kājiņa bija uztūkusi, kļuvusi zila un nefunkcionēja. Viss personāls, protams, bija ļoti satraukts, taču gan medmāsas, gan ārsts savu vainu noliedza. Viņi pat pieļāva, ka, iespējams, es pati esmu uzsēdusies virsū bērnam un savainojusi viņam kāju. Ar ātrajiem mūs aizveda uz Rīgas bērnu slimnīcu. Ārsts apskatīja Aleksu, pārbaudīja viņa locītavas, uztaisīja rentgenu, taču diagnozi noteikt tā arī nespēja. Rezultātā mūs aizsūtīja mājās.
Divas nedēļas bērns nevarēja gulēt un kliedza no sāpēm. Ģimenes ārsta nosūtīja Aleksu pie neirologa, taču pieraksts bija tikai uz maiju, bet viss notika martā. Kad mēs beidzot tikām uz maksas pieņemšanu pie neirologa Gaiļezerā, Aleksu ielika slimnīcā uz trim nedēļām. Tur viņš izgāja ārstēšanās kursu. Neskaidrās diagnozes dēļ tika sasaukts konsīlijs, kurš apstiprināja, ka ir bojāts nervs un tam par iemeslu var būt nepareizi veikta injekcija.”
Šobrīd Ilona ļoti nožēlo, ka toreiz viņai nebija ne spēka, ne nervu, lai panāktu oficiālu kļūdas atzīšanu un vismaz kaut kādu kompensāciju ārstēšanās izdevumu apmaksai. Viņa bija izmisusi unapjukusi. Aleksa tēvs uz to brīdi jau bija aizgājis no ģimenes un pametis pilsētu, atstājot Ilonu vienu ar diviem bērniem. Vecākajam dēlam tobrīd bija 12 gadi. Ar visām grūtībām viņai nācās cīnīties vienai pašai.
Pēc pusgada Alekss no jauna iemācījās celties kājiņās, taču pēda bija ļoti nestabila un kāja visu laiku mežģījās. Līdz četru gadu vecumam Ilona vadāja Aleksu ratiņos, jo patstāvīgi staigāt viņš nevarēja.
“2016. gadā, kad Aleksam bija četri gadiņi, mēs bijām vizītē Rīgā pie ķirurga-ortopēda, kurš piedāvāja veikt operāciju. Otrs variants bija ambulatorā ārstēšana, jo ārstam bija cerība, ka kājiņas iztaisnosies pašas.Mēs nolēmām nogaidīt, nopirkām Aleksam ortopēdiskos apavus, taisījām masāžas, devām viņam visus izrakstītos medikamentus. Pēc gada kājiņa sāka taisnoties, taču tā kā ķermeņa svars pilnībā balstījās uz veselo kāju, deformējās arī otra pēda,” stāsta Ilona.
Pagājušajā gadā slimās kājas stāvoklis atkal sāka pasliktināties. Covid-19 dēļ visi pieraksti pie ārstiem tika apturēti, tāpēc gaidīt nācās vairāk nekā gadu. Pavasarī Ilonai un Aleksam beidzot izdevās tikt uz pieņemšanu pie neiroloģes Lolitas Budņikas, pie kuras zēns jau kādreiz bija gājis uz rehabilitāciju. Neiroloģe nosūtīja Aleksu pie citiem speciālistiem – ortopēda, rehabilitologa, fizioterapeita, neirologa, kā arī uz muguras jostas daļas magnētisko rezonansi. Fizioterapeits ieteica iziet rehabilitācijas kursu Rīgas centrā “Poga”, kurā strādā labi speciālisti un ir pieejama aparatūra, kas paredzēta tieši šādu slimību ārstēšanai. Centrā “Poga” arī tika sasaukts ārstu konsīlijs, Aleksam izstrādāja speciālu rehabilitācijas kursu un ieteica noteikti nēsāt ortozes.
Ortožu un ārstēšanās kursa apmaksai ģimenei naudas nav. Ilonai neklājas viegli, un klausīties viņas dzīvesstāstu ir ļoti smagi. Pļaviņās, kur viņa dzīvo kopā ar abiem dēliem, ir ļoti grūti atrast darbu. Ilona cenšas izmantot katru iespēju, lai nopelnītu naudu iztikai. Atgriežoties no Anglijas, viņa parādu dēļ pazaudēja dzīvokli. Kādu laiku Ilona mājokli īrēja, un tikai pavisam nesen ģimenei tika piešķirts sociālais dzīvoklis.
Ilonai nav, no kurienes gaidīt atbalstu. Vecākā dēla tēvs ir miris, bet Aleksa tēvs par dēla dzīvi nekad nav interesējies. Vecākais dēls Ēriks iespēju robežās cenšas palīdzēt māmiņai un jaunākajam brālim. Vasarā puisis absolvēja profesionālo vidusskolu Aizkrauklē, iegūstot kokapstrādes iekārtu operatora profesiju, un pat paguva nedaudz pastrādāt, taču tagad daudzi uzņēmumi ir aizvērušies, un darba tuvākajā apkaimē pagaidām nav.
Pagājušajā gadā Alekss pabeidza pirmo klasi. Viņš ir ļoti sirsnīgs un labsirdīgs zēns, taču skolā viņam bija problēmas – Aleks nevar skraidīt kopā ar citiem bērniem un visu laiku ir viens, tāpēc viņš ir ļoti kautrīgs un noslēgts. Ilona ilgi nevarēja noformēt dēlam invaliditāti, un viņam bija jāapmeklē sporta stundas. Taču ne skriet, ne lekt Aleks slimās kājas dēļ nevarēja, bet, lai saņemtu atbrīvojumu no nodarbībām, ar izziņu bija par maz. Rezultātā Ilona noformēja Aleksam mājmācību, un nodarbojas ar zēnu pati.
Ģimenei nav naudas, lai apmaksātu ārstēšanos, rehabilitāciju un maksas vizītes pie ārstiem. Turklāt, lai tiktu pie speciālista, ir jāgaida mēnešiem ilgi. Uz visām konsultācijām un procedūrām ir jābrauc uz Rīgu, bet tas ir tālu un dārgi. Tikai ceļš vien katru reizi Ilonai un Aleksam izmaksā 20-22 eiro. Dažreiz, lai palīdzētu māmiņai un jaunākajam brālim, līdzi brauc arī Ilonas vecākais dēls Ēriks. Aleks nevar ilgi pats pārvietoties, tāpēc māmiņa ir spiesta ņemt taksometru, lai aizbrauktu līdz slimnīcai. Rezultātā katrs brauciens uz Rīgu izvēršas par lielu problēmu.
Šobrīd Aleksam steidzami ir nepieciešamas ortozes. Tās tiks pasūtītas un izgatavotas ortopēdijas centrā Rīgā. Taču vispirms Aleksam uz turieni ir jāaizbrauc uz konsultāciju, bet pēc tam – uz pielaikošanu. Ortožu apmaksai nepieciešams savākt 1216,51 eiro (kopējās izmaksas ir 1549,80 eiro, no tām 333,20 eiro apmaksās valsts). Savukārt nodarbībām rehabilitācijai centrā “Poga” un ceļa izdevumiem ir nepieciešami vēl aptuveni 2000 eiro. Māmiņai, kura katru reizi domā, kā samaksāt par dzīvokli, tā ir nepaceļama summa.
Kā palīdzēt
Kopējā summa, kas nepieciešama ortozēm un rehabilitācijai, ir 3216 eiro. Zēnam tā ir iespēja izārstēt kāju, dzīvot bez sāpēm un sākt normāli staigāt. Iespējams, tad astoņgadīgais Aleksbeidzot sāks smaidīt.
Ziedojumu tālrunis 90006384 darbojas Aleksa atbalstam līdz 30 novembrim. Maksa par zvanu – 1,42 eiro. Labdarības fonds BeOpen ir atvēris arī ziedojumu kontu, lai palīdzētu Aleksam Kulikovam apmaksāt ortozes un rehabilitācijas kursu. No ziedojumiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.
Labdarības fonds BeOpen
Reģ. nr. 50008218201,
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 000 10
Bankas SWIFT kods: CBBRLV22
Mērķis — Zaļā lampa. Palīdzība Aleksam Kulikovam
Labdarības autorprogramma “Zaļā lampa” skan radio Baltkom 93.9 FM ēterā katru otrdienu plkst. 12.00. Programma top sadarbībā ar labdarības fondu BeOpen.
