Šajā stāstā ir divi varoņi. Katram no viņiem bija sava dzīve, un līdz noteiktam brīdim viņi pat nebija pazīstami. Bet tad iejaucās liktenis, savedot viņus kopā sociālās aprūpes centra gaitenī.
Tā iesākās šis stāsts, kuru īsumā var raksturot šādi: cilvēks glābj cilvēku. Sižets no pirmā acu uzmetiena šķiet neticams un liek dziļi aizdomāties. Aleksejs Soldatenko bija vienkāršs dzīvespriecīgs puisis, strādāja par 6.kategorijas atslēdznieku “Latvijas Finierī”, kur viņu ļoti cienīja un augstu vērtēja gan kolēģi, gan vadība. Kad Aleksejam bija 25 gadi, ar viņu notika traģēdija, kas pilnībā izmainīja visu viņa dzīvi. Pēc inficētas ērces kodiena Aleksejs smagi saslima. Ārstēšanās slimnīcās nedeva vēlamos rezultātus, un Alekseja stāvoklis turpināja pasliktināties. Diagnoze skanēja kā spriedums – multiplā jeb izkaisītā skleroze. Beigu beigās bezpalīdzīgā stāvoklī Alekseju ievietoja sociālās aprūpes centrā.
Alekseja labā ķermeņa puse un roka praktiski nedarbojas. Līdz nokļūšanai pansionātā Aleksejs vēl staigāja, taču pēc tam, kad viņu iesēdināja ratiņkrēslā, viņš no tā vairs nav piecēlies. Jaunais cilvēks, pastāvīgi atrodoties starp smagi slimiem sirmgalvjiem, klusi dzisa, jo viņam nebija stimula dzīvot. Tā iznācis, ka neviens no vīrieša tuviniekiem nevarēja paņemt viņu pie sevis, kad notika nelaime.
Lai apmaksātu braucienu un pilnu izmeklēšanu N. Berterevas vārdā nosauktajā Galvas smadzeņu institūtā, Aleksejam Soldatenko ir nepieciešami 5500 eiro. Aleksejam tā ir reāla iespēja piecelties no ratiņkrēsla un uzvarēt ļauno slimību. Ziedojumu tālrunis 90006384 darbojas Alekseja atbalstam līdz 22. novembrim. Maksa par zvanu 1,42 eiro. Labdarības fonds BeOpen ir atvēris Aleksejam ziedojumu kontu.
Aprūpes centrā viņš nodzīvoja aptuveni gadu, līdz mirklim, kad tur sāka strādāt sieviete, kas izmainīja viņa dzīvi. Pirms tam viņa bija strādājusi dažādās vietās, taču vienmēr gribēja palīdzēt citiem. Kādu laiku viņa kā brīvprātīgā darbojās fondā “Ticība. Cerība. Mīlestība”. Kādā brīdī viņa saprata, ka viņas aicinājums ir pastāvīgi palīdzēt tiem, kam klājas smagāk par citiem. Tā dzīves ceļš atveda viņu uz aprūpes centru. Visticamāk, tas nebija pēkšņs lēmums. Taču viņai nepatīk stāstīt par sevi. Un vēl viņa lūdza neminēt rakstā viņas vārdu, tāpēc mēs nosacīti sauksim viņu par Ingu.
“Es palīdzēju aprūpēt pacientus vienā no nodaļām. Tur es ieraudzīju Alekseju. Es biju šokā, redzot, cik smagi tur ir atrasties vēl tik jaunam un apburošam, taču jau zaudējušam jebkuru cerību cilvēkam. Pie viņa praktiski neviens nenāca. Es sāku viņam palīdzēt, veltīju tam visu savu brīvo laiku. Karantīnas laikā Aleksejs saslima, un viņu ar ātrajiem aizveda uz slimnīcu. Izrādījās, ka viņam ir smaga pneimonija. Kad Alekseju izrakstīja no slimnīcas, uz viņu bija bail skatīties – viņš viss bija burtiski zils. Aleksejs vienkārši dzisa…. Es sāku ar viņu pildīt speciālus vingrinājumus, burtiski izvilku viņu no slimības ķepām. Tad es sapratu – Aleksejam noteikti ir jātiek ārā no turienes. Taču kā to izdarīt? Viņš man nav ne vīrs, ne radinieks, vienkārši aprūpējamais. Piezvanīju viņa meitai, palūdzu, lai viņa izņem Alekseju no aprūpes centra un pārved pie manis uz dzīvokli, jo viņai pašai nav iespējas aprūpēt viņu pie sevis.”
Drīz būs jau divi gadi, kopš Aleksejs dzīvo pie Ingas. Ne visi saprata šo viņas soli. Bija tādi, kas to nosodīja. Taču draugi Ingu atbalstīja. Jāsaka, ka Inga piegāja tam ļoti nopietni – apguva palīdzības sniegšanu gulošiem slimniekiem, regulāri vadā Alekseju uz rehabilitācijas centru “Vaivari”, kur viņš apmeklē logopēdu un specializētas nodarbības baseinā, vārdu sakot, dara visu iespējamo, lai uzturētu viņa veselību. Vēl Inga ir iznomājusi speciālu trenažieri un katru dienu pati nodarbojas ar Alekseju.
Inga joprojām strādā sociālas aprūpes centrā, ņemot tur diennakts dežūras. Kad viņa ir mājās, dzīve rit pēc stingra grafika: vingrošana, nodarbības uz trenažiera, tad atpūta. Pēc tam viss no sākuma. Kad Inga ir darbā, Aleksejam palīdz viņas 81 gadu vecā mamma, kas dzīvo tajā pašā dzīvoklī. Uzzinot par šo situāciju, kaimiņiene piedāvāja bez maksas veikt Aleksejam masāžas. Ieguldītās pūles un pastāvīgais darbs, protams, dod pozitīvus rezultātus. Taču ar to tomēr ir par maz. Galvenais Ingas mērķis ir nostādīt Alekseju uz kājām. Un viņa pašaizliedzīgi un neatlaidīgi iet pretī šim mērķim.
Fonds “Ticība. Cerība. Mīlestība” («Вера. Надежда. Любовь») ieteica Aleksejam vērsties N.Behterevas vārdā nosauktajā Galvas smadzeņu institūtā, ar kuru fonds sadarbojas jau daudzus gadus. Institūta speciālistiem ir milzīga pieredze smagu nervu sistēmas slimību diagnostikā un ārstēšanā. Inga aizsūtīja visus nepieciešamos dokumentus un saņēma atbildi, ka Aleksejam ir jāveic nopietna izmeklēšana klīnikā. Alekseja rinda pienāks janvārī. Un viņam noteikti tur ir jānokļūst.
“Tagad mums parādījušās izredzes un cerība, ka Aleksejs piecelsies no ratiņkrēsla un spēs staigāt ar spieķi,” saka Inga. “Tā ir pavisam cita dzīves kvalitāte. Es neticu nejaušībām, jo centra vadība varēja mani norīkot strādāt citā stāvā, un es nekad nebūtu iepazinusies ar Alekseju. Tas nozīmē, ka man ir jācenšas palīdzēt šim cilvēkam.”
Kamēr Inga stāsta, Aleksejs klausās un smaida. Viņam ir pavisam bērnišķīgs un apbrīnojami atklāts skatiens. Grūti iedomāties, ko izjūt cilvēks, kurš jau bija samierinājies ar to, ka viņam ir lemts savus pēdējos gadus pavadīt bezpalīdzīgā, gulošā stāvoklī, bet pēc tam “spriedums” tiek atcelts, jo viņa dzīvē ir parādījusies sieviete, kurai nav vienalga.
Kaut kas mūsu pasaulē ir salūzis. Vieni pamet savus tuviniekus likteņa varā, citi – pašaizliedzīgi cenšas atgriezt dzīvē pilnīgi svešus cilvēkus… “Nē, es nekad nevienu neesmu nosodījusi,” atzīstas Inga. “Es ļoti labi saprotu, ka veltīt visu savu brīvo laiku slimam cilvēkam nav vienkārši. Un es negribu, lai mani ietekmē negatīvas emocijas, tās atņem spēkus un kaitē veselībai. Tāpēc visu negatīvo es cenšos uzreiz izmest no galvas. Cilvēkam ir jāpaliek cilvēkam. Vienmēr.”
Inga kalpo arī par zvaniķi Aleksandra Ņevska baznīcā, bet Svētās Trīsvienības baznīcā Aleksejs nesen nokristījās. Viņš pats pieņēma šādu lēmumu, aprunājoties ar Ingu. “Man ļoti patīk Aleksejā tas, ka viņš nav vienaldzīgs cilvēks. Vēl viņš ir ļoti labsirdīgs un jūtīgs. Viņu saista māksla, mūzika,” stāsta Inga. Aleksejs ļoti mīl grāmatas, taču lasīt viņš pagaidām vēl nevar. Šobrīd Inga lasa viņam priekšā Remarku un Jurija Ņikuļina atmiņas. Viņa cenšas parādīt viņam Latviju – kopā viņi jau ir pabijuši Siguldā, Saulkrastos, Klaipēdā, savukārt Rīgā Alekseja mīļākā vieta ir Arkādijas parks.
Septembrī Inga paņēma atvaļinājumu un piepildīja Alekseja sapni – aizbraukt uz tēva dzimteni, Baltkrieviju. Divatāviņi apmeklēja Minsku, Brestu, Polocku. Aizgāja uz izrādi “Pigmalions”, pabija Nacionālajā Mākslas galerijā, delfinārijā. Polockas Jefrosīnijas klosterī Aleksejs saņēma Svēto vakarēdienu. Viņš bija laimīgs.
Kā palīdzēt
Lai apmaksātu braucienu un pilnu izmeklēšanu N. Berterevas vārdā nosauktajā Galvas smadzeņu institūtā, Aleksejam Soldatenko ir nepieciešami 5500 eiro (ieskaitot ceļa un uzturēšanas izdevumus). Aleksejam tā ir reāla iespēja piecelties no ratiņkrēsla un uzvarēt ļauno slimību. Ļoti gribas, lai tā notiktu un viņam viss izdotos!
Ziedojumu tālrunis 90006384 darbojas Alekseja atbalstam līdz 22. novembrim. Maksa par zvanu 1,42 eiro. Labdarības fonds BeOpen ir atvēris Aleksejam ziedojumu kontu. No kontāienākušajiem līdzekļiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.
