Astoņgadīgajai Dārtai ir bērnu cerebrālais trieka, kuras cēlonis ir dzemdību laikā gūta trauma. Šogad Dārtai ir jāiziet kārtējais ārstēšanas kurss ar cilmes šūnām un rehabilitācija Slovākijas un Polijas klīnikās.

Ģimenei, kurā ir 5 bērni, ir nepieciešama palīdzība, lai apmaksātu vidējās meitas ārstēšanu.

Ar Strazdiņu ģimeni mēs esam pazīstami jau sen un nebeidzam viņus apbrīnot. Mamma, tētis un 5 bērni dzīvo Koknesē. Ģimenē valda silta un mīloša atmosfēra, kurā visi rūpējas viens par otru. Vecāku galvenā sāpe ir vidējās meitas Dārtas slimība.

Stāsts par šo vienkāršo daudzbērnu ģimeni ir piemērs tam, kā mīlestība spēj pārvarēt jebkuru pārbaudījumu. Taču ir reizes, kad pat visspēcīgākajai un atbildīgākajai māmiņai, kura varonīgi tiek galā ar visām grūtībām, ir nepieciešams atbalsts.

Mamma Gunta pirmo reizi vērsās pēc palīdzības projektā “Zaļās lampa” pirms trim gadiem. Pateicoties savāktajiem līdzekļiem, Dārta jau ir izgājusi vairākus cilmes šūnu terapijas kursus un nopietnu rehabilitāciju. Ārstēšana turpinās un dod labus rezultātus. Apstāties nedrīkst.

Ziedojumu tālrunis 90006384 Dārtas  atbalstam darbojas 18. martam. Maksa par zvanu ir 1,42 eiro. Labdarības fondā BeOpen Dārtai ir atvērts arī īpašs ziedojumu konts:

Labdarības fonds BeOpen

Reģ.Nr. 50008218201

Konta Nr. LV26CBBR1123215500410

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Dārtai Strazdiņai

Ģimene ir neizsakāmi pateicīga ikvienam, kas viņiem palīdzēja. Māmiņa ar asarām acīs stāsta, ka pēc pirmā ārstēšanas kursa Dārtas stāvoklis sāka uzlaboties. Meitene sāka turēt muguru, un viņai samazinājās sāpes.

Un tagad ir noticis īsts izrāviens. Dārta ir iemācījusies apsēsties un vecāki cer, ka drīz viņa iemācīsies nostāties uz kājām ar atbalstu. “Protams, mums viņai ir jāpalīdz un jābūt līdzās, taču tas ir sīkums,” saka mamma. Dārta ir kļuvusi daudz spēcīgāka fiziski, būtisks progress ir vērojams arī viņas psiholoģiskajā un emocionālajā attīstībā. Protams, tā ir laime visai ģimenei.

Vēl pavisam nesen Dārta nespēja patstāvīgi noturēt galvu, bet tagad viņai patīk sēdēt uz grīdas un spēlēties ar māsām, ripināt un ķert bumbu, kā arī vērot, kas notiek apkārt. Viņai patīk klausīties pasakas un aplūkot bilžu grāmatas.

Septembrī Darta uzsāka mācības Kokneses Attīstības centra sākumskolas 1. klasē, un viņai tur ļoti patīk. “Skolotāji skolā ir lieliski, viņi ļoti palīdz Dārtai, atbalsta personāls vienmēr ir viņai līdzās,” stāsta Gunta. “Skolā valda sirsnīga atmosfēra, un mēs laižam meitiņu uz skolu ar mierīgu sirdi . Gribam pateikt lielu paldies skolas direktorei Anitai un visam skolas personālam par rūpēm un mīlestību, ar kādu viņi uzņem mūsu Dārtu.”

Pēc skolas Dārta apmeklē fizioterapeitu, logopēdu un masāžas terapeitu. Katru dienu ir vērojami arvien jauni nelieli uzlabojumi, un katru no tiem ģimene uztver kā lielu uzvaru un svētkus. Lēnītēm, uzcītīgi un pacietīgi viņi virzās uz priekšu.

Mamma sauc Dārtu par “mūsu saulīti”. Neraugoties uz veselības problēmām un sāpēm, Dārta māk no sirds priecāties par visu, dāvājot apkārtējiem dvēseles siltumu un labestību. Gunta stāsta, ka meitiņa katru rītu pamostas ar smaidu, it kā būtu atnākusi uz svētkiem.

Dārta dievina savu brāli un māsas. Viņas mīļākās rotaļlietas ir krāsainas bumbiņas, bet mīļākā nodarbe  – vērot ziepju burbuļus.  Dārtai katrs mirklis ir laime, neraugoties uz hroniskajām sāpēm, kas ir neatņemama viņas dzīves daļa.

Nedrīkst nolaist rokas

Izrakstoties no dzemdību nama, Gunta juta, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā. Taču ārsti mierināja: “Kāpēc jūs uztraucaties, nevajag celt paniku…”.  Trīs mēnešu vecumā vecāki parādīja meitenīti neirologam, taču arī viņš neko īpašu nesaskatīja. Gunta uzstāja, lai bērnam tiktu veiktas papildu pārbaudes.

Kad Dārtiņai bija seši mēneši, vecāki aizveda viņu uz Gaiļezera bērnu slimnīcu. Un te mamma piedzīvoja šoku – ārsts atklāja viņai, ka meitene nekad nevarēs redzēt, dzirdēt, runāt, turēt galvu, sēdēt, staigāt… Mediķi neslēpa, ka Guntai vajadzētu padomāt par to, lai ievietotu Dārtu speciālā ārstniecības iestādē. “Es braucu pēc palīdzības, bet saņēmu triecienu. Es jutu, ka mana sašķīst sīkos gabaliņos un es nespēju to saturēt,” atceras Gunta.

Pārvarējusi šoku, viņa nolēma nedomāt par slikto un sāka cīnīties par meitu – fizioterapija, osteopāts, kājas operācija, rehabilitācija klīnikā Polijā, cilmes šūnu transplantācija klīnikā Slovākijā….

Guntai, tāpat kā daudzām citām māmiņām, kas audzina bērnus ar smagām diagnozēm, visas ārstēšanas iespējas nākas meklēt pašai – pētīt informāciju internetā, konsultēties ar citiem vecākiem. Latvijā nav vienotas programmas, kas palīdzētu šādiem bērniem.  Tas, kas tiek apmaksāts valsts programmas ietvaros, ir piliens jūrā.

Cik reižu Guntai konkrētas palīdzības vietā ir nācies dzirdēt: ko jūs vispār gribat? Jums ir bērns invalīds.  Labāk nepaliks. Cik reižu vakaros, kad visi jau guļ, viņa ir slepus raudājusi virtuvē, bet pēc tam atkal saņēmusi sevi rokās, lai no rīta pamostoties bērni redzētu viņu smaidam. Gunta saka:

Ja es būtu visus klausījusi, Dārta tā arī būtu palikusi guloša.  Nedrīkst nolaist rokas. Ir jāizmēģina viss. Un tad būs rezultāts

Tāpēc nākas vērsties pēc palīdzības pie cilvēkiem. Sava bērna veselības labad vecāki ir gatavi izdarīt visu iespējamo un neiespējamo. Un galvenais, ka ir rezultāti.

Mamma

Gunta pati nāk no daudzbērnu ģimenes – viņai ir seši brāļi un māsas. Ģimene ir galvenais Guntas dzīvē. Jau no bērnības viņa sapņoja par kuplu bērnu pulciņu. Pirmā meitiņa piedzima, kad Guntai bija 24 gadi. Pēc diviem gadiem ģimenē ienāca dēls. Dārta bija trešais bērniņš. Kad viņa piedzima, vecākajai māsai bija 11 gadi, bet brālim – septiņi.

Kad nepareizi pieņemtu dzemdību dēļ ilgi gaidītais bērniņš kļuva par invalīdu, Gunta atrada sevī spēkus neieslīgt depresijā un nepadoties.  Kad Dārtai bija divi gadiņi, Gunta laida pasaulē vēl vienu meitiņu, vēl pēc dažiem gadiem ģimenē ienāca piektā mazulīte. Visi bērni, izņemot Dārtu, ir pilnīgi veseli.

Grūti pat iedomāties, cik rūpju, darba un atbildības gulstas uz piecu bērnu māmiņas pleciem. Katrs bērniņš ir jāpabaro, jāapģērbj, jāaizved uz skolu vai bērnudārzu, jāpalīdz ar mājasdarbiem, jāsamīļo un jāuzklausa.

Vecākā meita Annija mācās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 11. klasē. Viņa vēlas saistīt savu nākotni ar medicīnu. Annija ir mammas galvenais palīgs mājas darbos. Kopā ar brāli Raivo Annija nodarbojas ar tautas dejām.

Raivo mācās A. Upīša Skrīveru vidusskolas 9. klasē. Pēc skolas viņš vēlas iestāties dienestā gaisa spēkos.

Marta un Lote apmeklē bērnudārzu “Gundega” Koknesē. Septembrī Lote sāks iet pirmajā klasē.

Guntas vīrs ir policists. Gunta iemīlējās Gatī no pirmā acu skatiena – viņš bieži iegriezās bankas filiālē Aizkrauklē, kur tolaik strādāja Gunta. Meitenes savā starpā sačukstējās par simpātisko policistu, bet Gunta ar nepacietību gaidīja katru viņa atnākšanu. Kādu dienu Gatis, sadabūjis Guntas telefonu no draugiem, piezvanīja viņai un uzaicināja pusdienās. Kopā viņi ir jau 18 gadus. “Mans vīrs ir mans atbalsts un mana laime. Mēs cenšamies tikt galā ar problēmām paši.  Bet tagad mums ir vajadzīga palīdzība mūsu meitiņai,” atzīst Gunta.

Mamma un tētis strādā pilnu slodzi – ģimenei tas ir ļoti svarīgi, ļoti jo piecu bērnu audzināšana un jo īpaši vidējās meitas ārstēšana izmaksā ļoti dārgi. Tomēr, lai kā vecāki necenstos, viņi nespēj paši apmaksāt visu nepieciešamo terapiju.

Kam nepieciešama nauda

Darta pašlaik atrodas Polijā, MAZ-MED klīnikā, kur viņa kopā ar tēti iziet rehabilitācijas kursu divu nedēļu garumā. Tā ir jauna inovatīva terapijas metode (DMI).  Un rezultāts ir redzams un jūtams jau pēc pirmās nedēļas.

Maijā Dārtai ir paredzēta rehabilitācija Slovākijā, klīnikā “Adeli”. Ārstēšanu šajā klīnikā veic pieredzējušu fizioterapeitu, logopēdu, manuālo terapeitu, masieru, medmāsu un citu speciālistu komanda vadošā neirologa uzraudzībā pēc individuāli izstrādātas programmas.

Savukārt gada beigās Dārtai ir nozīmēta cilmes šūnu transplantācija Slovākijā, pēc kuras viņa atgriezīsies Polijā, lai izietu otru DMI terapijas kursu.

Kopā Dārtas ārstēšanai gada garumā nepieciešami 8900 eiro. Šī summa ietver cilmes šūnu terapiju – 3500 eiro, rehabilitāciju klīnikā “Adeli” – 4500 eiro un rehabilitāciju klīnikā Polijā – 900 eiro.

Tāpat kā iepriekš, ģimene no saviem līdzekļiem sedz ceļa un uzturēšanās izdevumus.

Dārtas ārstēšanu nedrīkst pārtraukt. Un mēs varam kaut nedaudz palīdzēt šai jaukai ģimenei un viņu brīnišķīgajai meitiņai Dārtai.

Kā palīdzēt

Ziedojumu tālrunis 90006384 Dārtas Strazdiņas atbalstam darbojas 18. martam. Maksa par zvanu ir 1,42 eiro. Labdarības fondā BeOpen Dārtai ir atvērts arī īpašs ziedojumu konts:

Labdarības fonds BeOpen

Reģ.Nr. 50008218201

Konta Nr. LV26CBBR1123215500410

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Dārtai Strazdiņai

No ziedotajiem līdzekļiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.

Labdarības projekts “Zaļā lampa” tiek realizēts sadarbībā ar labdarības fondu BeOpen un ar tā dibinātāja BluOr Bank atbalstu.

Projekta un rakstu autores – žurnālistes Olga Avdēviča un Rita Troškina.

Labdarības fondam BeOpen ir Sabiedriskā labuma organizācijas (SLO) statuss, kas ziedotājiem dod iespēju saņemt ienākuma nodokļu atlaides.

Projekta autores un vadītājas – žurnālistes Olga Avdēviča un Rita Troškina.

Aicinām pievienoties FB lapai >>>Zaļā lampa>>>

Ja jums nepieciešama palīdzība, lūdzu, sazinieties ar mums: zala.lampa@gmail.com   vai  info@beopen.lv